Ebrejiem 11 - Revised New Latvian Inter-confessional Bible 2024

1Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.

2Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību.

31Moz 1:1; Ps 33:6, 9; Jņ 1:3Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais.

41Moz 4:3–10Ticībā Ābels pienesa Dievam pilnīgāku upuri nekā Kains, ticības dēļ viņš ir saņēmis Dieva atzinību, ka viņš ir taisns – Dievs pats to apliecināja, kad Ābels upurdāvanas pienesa. Ticības dēļ viņš vēl aizvien runā, kaut arī miris.

51Moz 5:21–24Ticībā Hanohs tika pārcelts prom no šīs pasaules, lai viņam nebūtu jāpieredz nāve: viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu bija pārcēlis. Pirms pārcelšanas Dievs liecināja par viņu, ka viņš tam bijis tīkams.

6Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē.

71Moz 6:13–22Ticībā Noass saņēma norādījumu par to, kas tad vēl nebija redzams, un bijībā uzbūvēja šķirstu sava nama glābšanai. Tādējādi viņš nosodīja pasauli un, palikdams ticībā, iemantoja taisnību.

81Moz 12:1–5Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas.

91Moz 35:27Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu;

10viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs.

111Moz 18:11–14; 21:2Ticībā arī pati neauglīgā Sāra, neraugoties uz vecumu, spēja ieņemt pēcnācēju, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu.

121Moz 15:5; 22:17; 32:12Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā.

131Moz 23:4; 1L 29:15; Ps 39:13Tie visi nomira, palikdami ticībā, vēl nesaņēmuši apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir svešinieki un ceļinieki.

14Tie, kas tā runā, rāda, ka meklē tēviju.

15Ja viņiem prātā būtu tā tēvija, no kuras izgājuši, tiem būtu bijusi izdevība tur atgriezties.

16Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu.

171Moz 22:1–14Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, par upuri pienesa Īzaku. Lai gan Ābrahāms bija saņēmis apsolījumu, viņš tomēr pienesa upurim savu vienīgo dēlu,

181Moz 21:12par kuru bija sacīts: par taviem pēcnācējiem tiks saukti tie, kas celsies no Īzaka.

19Ābrahāms sprieda, ka Dievs spēj uzcelt arī no mirušajiem un, līdzībā runājot, saņēma Īzaku atpakaļ.

201Moz 27:27–29, 39–40Ticībā Īzaks svētīja Jēkabu un Ēsavu nākamajiem laikiem.

211Moz 47:31–48:20Ticībā Jēkabs pirms savas nāves svētīja abus Jāzepa dēlus un pielūdza Dievu, noliecies pār savu spieķi.

221Moz 50:24–25; 2Moz 13:19Ticībā Jāzeps mūža galā pieminēja Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes un atstāja norādījumus, ko darīt ar viņa kauliem.

232Moz 1:22; 2:2Ticībā vecāki slēpa Mozu trīs mēnešus pēc dzimšanas, jo redzēja, ka šis bērns ir neparasts; tie nebijās pat no ķēniņa pavēles.

242Moz 2:10–12Ticībā Mozus, kad viņš pieauga, liedzās saukties par faraona meitas dēlu.

25Viņš izvēlējās labāk paciest ļaunumu kopā ar Dieva tautu nekā iegūt īslaicīgu grēcīgu iepriecinājumu.

26Negodu Kristus dēļ viņš turēja par lielāku bagātību nekā visu Ēģiptes mantu, jo viņš raudzījās uz atalgojumu.

272Moz 2:15Ticībā viņš pameta Ēģipti un nebijās valdnieka dusmu; viņš bija tik nelokāms, it kā viņš redzētu to, kurš ir neredzams.

282Moz 12:21–30Ticībā viņš svinēja Pashu un veica apslacīšanu ar asinīm, lai maitātājs neskartu israēliešu pirmdzimušos.

292Moz 14:21–31Ticībā israēlieši izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi; kad to mēģināja ēģiptieši, ūdens tos aprija.

30Joz 6:12–21Ticībā israēlieši septiņas dienas pēc kārtas gāja apkārt Jērikai, un tās mūri sabruka.

31Joz 2:1–21; 6:22–25Ticībā pērkama netikle Rāhāba neaizgāja bojā līdz ar nepaklausīgajiem, jo uzņēma ar mieru israēliešu izlūkus.

32Soģ 4:6–5:31; 6:11–8:32; 11:1–12:7; 13:2–16:31; 1Sam 1:1–25:1; 1Sam 16:1–1Ķēn 2:11Ko lai vēl saku? Man pietrūks laika runāt par Gideonu, Baraku, Simsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem,

33Dan 6:1–27kas caur ticību ir uzvarējuši valstis, darījuši taisnus darbus, saņēma apsolīto, aizdarījuši lauvām mutes,

34Dan 3:1–30izdzēsuši uguns spēku, izbēguši zobena asmenim, nespēkā tapuši stiprināti, karā kļuvuši vareni, ienaidnieku karaspēkus piespieduši atkāpties.

351Ķēn 17:17–24; 2Ķēn 4:25–37Sievas saņēma savus mirušos caur augšāmcelšanos, bet citi ļāva sevi nomocīt, jo nepieņēma atbrīvošanu, lai gūtu sev labāku augšāmcelšanos.

361Ķēn 22:26–27; 2L 18:25–26; Jer 20:2; 37:15; 38:6Citi izcietuši izsmieklu un šaustīšanu, važas un cietumu.

372L 24:21Tie tika nomētāti akmeņiem, sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja apkārt avju un kazu ādās, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības.

38Pasaule nebija viņu cienīga, bet viņiem bija jāmaldās pa tuksnešiem, kalniem, jāmīt alās un aizās.

39Un šie visi, kuru ticību Dievs ir apliecinājis, nesaņēma apsolīto,

40jo Dievs mums kaut ko labāku bija iepriekš nolūkojis, lai viņi bez mums nesasniegtu apsolījumu.