1Kad bija nolemts, ka mums jādodas uz Itāliju, Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam Augusta vienības centurionam, vārdā Jūlijs.
2Uzkāpuši uz Adramītēnas kuģa, kas devās uz dažām vietām Āzijas piekrastē, mēs aizkuģojām; ar mums bija Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes.
3Nākamajā dienā mēs sasniedzām Sidonu. Jūlijs laipni atļāva Pāvilam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu aprūpēt.
4No turienes mēs devāmies tālāk, pretvēja dēļ kuģojot gar Kipru aizvējā.
5No Kilikijas un Pamfīlijas krastiem pārcēlušies pāri atklātai jūrai, mēs nonācām Mirā, kas atrodas Likijā.
6Tur centurions atrada kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums pāriet uz to.
7Daudzas dienas lēni virzījāmies uz priekšu un ar lielām grūtībām nonācām Knidā. Pretvēja kavēti, mēs kuģojām Krētas aizvējā un nonācām iepretim Salmonei.
8Braukdami gar krastu, mēs ar grūtībām nonācām kādā vietā, ko sauc par Labo ostu, kuras tuvumā bija Lasejas pilsēta.
9Tā kā bija pagājis ilgs laiks un kuģošana bija kļuvusi bīstama – arī gavēņa laiks jau bija garām –, Pāvils brīdināja:
10“Vīri, es redzu, ka, turpinot ceļu, posts un briesmas draud ne tikai kuģim un kravai, bet arī mūsu dzīvībām.”
11Bet centurions vairāk uzticējās kuģa stūrmaņa un īpašnieka vārdiem, nevis Pāvila brīdinājumam.
12Tā kā osta nebija ziemošanai piemērota, vairākums nolēma no šejienes doties tālāk, lai, ja iespējams, paspētu nokļūt un varētu pārziemot Foinīkā, Krētas ostā, kas pavērsta pret dienvidrietumiem un ziemeļrietumiem.
Vētra uz jūras13Kamēr pūta dienvidu vējš, šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi pabrauca tuvu garām Krētai.
14Bet aiz tās no salas puses tūlīt atbrāzās viesuļvētra – ziemeļaustrumu vējš, ko sauc par eirakilonu.
15Kuģi sagrāba viesulis, un, nespēdami turēties tam pretī, mēs padevāmies un tikām nesti.
16Mūs aizrāva garām mazai salai Kaudai, un mēs tik tikko spējām noturēt glābšanas laivu.
17Vīri to uzvilka uz klāja un ar tauvām apjoza kuģi, tad, baidīdamies, ka kuģis varētu iekļūt sirtē, tie nolaida peldošo enkuru un ļāvās, lai to nes.
18Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, vīri sāka sviest ārā kravu,
19un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus.
20Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties.
21Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību.
22Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis.
23Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja:
24nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa.
25Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā viņš man to sacīja.
26Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.”
27Kad jau četrpadsmito dienu mūsu kuģi nesa pa Adrijas jūru, ap pusnakti jūrniekiem šķita, ka tuvumā ir sauszeme.
28Iegremdējuši loti, viņi izmērīja dziļumu – tas bija divdesmit asis; nedaudz tālāk iegremdējuši, viņi atkal izmērīja – dziļums bija piecpadsmit asis.
29Baidīdamies uztriekties klinšu radzēm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un alka, lai ātrāk iestājas diena.
30Daži jūrnieki, izlikdamies, ka grib izmest enkuru no kuģa priekšgala, nolaida jūrā laivu un gribēja bēgt no kuģa.
31Pāvils sacīja centurionam un kareivjiem: “Ja šie nepaliks kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.”
32Tad kareivji pārcirta virves, kas turēja laivu, un ļāva tai nokrist.
33Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs šodien jau četrpadsmito dienu nemitīgās gaidās esat badojušies un neko neesat baudījuši.
34Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.”
35To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst.
36Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst.
37Uz kuģa mēs bijām pavisam divsimt septiņdesmit seši.
38Paēduši viņi izmeta labību jūrā, lai atvieglotu kuģi.
Kuģis uztriecas klintīm39Kad iestājās diena, viņi pamanīja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja izdotos, tur uzdzīt kuģi; šo zemi gan viņi nepazina.
40Pārcirtuši tauvas, viņi pameta enkurus jūrā un, vienlaikus atraisīdami stūres airu siksnas un pagriežot priekšburu pa vējam, virzījās uz krastu.
41Taču kuģis uzskrēja uz klints, kurai abās pusēs bija dziļa jūra, un tur uzsēdās; kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu spēcīgie viļņi sadragāja.
42Tad kareivji nolēma visus apcietinātos nogalināt, lai tikai kāds peldus neaizbēgtu.
43Bet centurions, gribēdams glābt Pāvilu, viņu nodomu izjauca. Viņš lika tiem, kas varēja papeldēt, pirmajiem mesties jūrā un izkļūt krastā,
44bet pārējiem – peldus uz dēļiem vai uz kuģa atlūzām. Tā visi izglābās krastā.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
