1Abīmelehs, Jerubaāla dēls, devās uz Šehemu pie saviem mātesbrāļiem un runāja ar tiem un visu sava mātes tēva dzimtas namu:
2“Jel runājiet, lai klausās visi Šehemas pilsoņi: kas jums ir labāk – vai ka pār jums valda septiņdesmit vīri, visi Jerubaāla dēli, vai ka pār jums valda viens vīrs? Pieminiet taču, ka es esmu no jūsu kaula un miesas!”
3Viņa mātesbrāļi stāstīja par viņu visus šos vārdus Šehemas pilsoņiem, un to prāti nosliecās par labu Abīmeleham, jo tie sacīja: “Viņš ir mūsu brālis.”
4Viņi tam deva septiņdesmit sudraba gabalus no Baālberīta nama, un Abīmelehs par tiem nolīga salašņas un pārgalvjus, kas viņam sekoja.
5Viņš nāca uz sava tēva namu Ofrā un nokāva savus brāļus, Jerubaāla dēlus, – septiņdesmit vīrus uz viena akmens. Bet Jerubaāla jaunākais dēls Jotāms palika dzīvs, jo viņš bija paslēpies.
Līdzība par kokiem6Visi Šehemas pilsoņi un visi no Millo nama sapulcējās un devās pie piemiņas ozola Šehemā iecelt sev ķēniņu – lai Abīmelehs kļūtu viņu ķēniņš.
7Kad to paziņoja Jotāmam, viņš gāja un nostājās Gerizīma kalna galā un skaļā balsī tiem sauca:
“Uzklausiet mani, Šehemas pilsoņi,
tad arī Dievs uzklausīs jūs!
8Nāktin reiz sanāca koki,
lai sev svaidītu ķēniņu,
un sacīja olīvkokam:
valdi kā ķēniņš pār mums!
9Olīvkoks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu taukumu,
ar ko dievi un vīri tiek godāti,
un eju locīties pāri kokiem?!
10Tad koki sacīja vīģeskokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
11Vīģeskoks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu saldumu
un savus lieliskos augļus
un eju locīties pāri kokiem?!
12Tad koki sacīja vīnakokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
13Vīnakoks tiem atbildēja:
vai lai pametu jauno vīnu,
kas ielīksmo dievus un vīrus,
un eju locīties pāri kokiem?!
14Tad visi koki sacīja dadzim:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
15Un dadzis sacīja kokiem:
ja jau patiesi jūs mani svaidāt,
lai es būtu ķēniņš pār jums,
tad nāciet un tverieties manā paēnā,
bet, ja ne, šausies uguns no dadža
un aprīs Lebanona ciedrus!
16Tad, ja nu jūs esat rīkojušies patiesi un godīgi, ieceļot Abīmelehu par ķēniņu, ja esat labu darījuši Jerubaālam un viņa namam, ja esat atmaksājuši viņam, kā viņa darbi to pelna, –
17kad mans tēvs karoja par jums, savu dzīvību nežēlodams, un izrāva jūs no Midjāna rokas,
18bet jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un Abīmelehu, verdzenes dēlu, iecēluši par ķēniņu Šehemas pilsoņiem, jo viņš ir jūsu brālis, –
19ja nu jūs šodien esat rīkojušies patiesi un godīgi pret Jerubaālu un viņa namu, tad baudiet prieku par Abīmelehu, un arī viņš lai bauda prieku par jums,
20bet ja ne – uguns izšausies no Abīmeleha un aprīs Šehemas pilsoņus un Millo namu, un uguns izšausies no Šehemas pilsoņiem un Millo nama un aprīs Abīmelehu!”
21Un Jotāms bēga un glābās, dodamies uz Beēru. Tur viņš dzīvoja tālu no sava brāļa Abīmeleha.
Abīmeleha krišana22Abīmelehs valdīja pār Israēlu trīs gadus.
23Bet Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abīmelehu un Šehemas pilsoņiem, un Šehemas pilsoņi kļuva neuzticīgi Abīmeleham,
24lai septiņdesmit Jerubaāla dēliem nodarītie varasdarbi un viņu asinis nāktu pār viņu brāli Abīmelehu, kurš tos nokāva, un pār Šehemas pilsoņiem, kuri atbalstīja viņa brāļu nokaušanu.
25Šehemas pilsoņi viņa dēļ kalnu virsotnēs slēpņos izvietoja vīrus, kuri aplaupīja katru, kas gāja pa ceļu tiem garām. Tas tika pavēstīts Abīmeleham.
26Gaals, Ebeda dēls, nāca kopā ar saviem brāļiem, un viņi ienāca Šehemā. Viņš ieguva Šehemas pilsoņu uzticību.
27Un, kad tie izgāja laukos, novāca vīnogas savos vīnadārzos, izspieda tās un rīkoja svētkus, tie gāja sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abīmelehu.
28Gaals, Ebeda dēls, teica: “Kas gan ir Abīmelehs un kas ir Šehema, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubaāla dēls un Zebūls viņa pilnvarnieks? Kalpojiet Hamora, Šehemas tēva, vīriem! Kāpēc lai mēs kalpotu viņam!
29Eh, ja šie ļaudis būtu manā rokā, es novāktu Abīmelehu!” Un viņš teica par Abīmelehu: “Piepulcini sev vēl karapulkus un iznāc!”
30Kad pilsētas pārvaldnieks Zebūls dzirdēja Gaala, Ebeda dēla, vārdus, viņš iedegās dusmās.
31Viņš slepus sūtīja vēstnešus pie Abīmeleha, sacīdams: “Redzi, Gaals, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir atnākuši uz Šehemu, un, redzi, viņi musina pilsētu pret tevi.
32Tad nu celies naktī, tu un tavi ļaudis, un paslēpies laukos.
33Bet rīta agrumā, kad lēks saule, strauji uzbrūc pilsētai. Un, kad viņš un viņa ļaudis izies pret tevi, tad dari viņam, cik spēj.”
34Abīmelehs un visi viņa ļaudis cēlās naktī un paslēpās pie Šehemas – četri pulki.
35Gaals, Ebeda dēls, iznāca un nostājās pilsētas vārtu ejā. Tad Abīmelehs un viņa ļaudis cēlās no slēpņa.
36Kad Gaals ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebūlam: “Redzi, ļaudis nāk lejā no kalnu virsotnēm!” Bet Zebūls viņam atbildēja: “Kalnu ēnas tev izskatās pēc vīriem.”
37Tomēr Gaals nerimās un atkal ierunājās: “Redzi, ļaudis, tie nāk lejā no zemes vidienes, un vēl viens pulks nāk no Zīlnieku ozola puses!”
38Tad Zebūls viņam teica: “Kur tad nu tava mute, tu, kas sacīji: kas gan ir Abīmelehs, ka mums šim jākalpo? Vai šie nav ļaudis, kurus tu nonievāji? Tad nu tagad ej un cīnies ar tiem!”
39Gaals izgāja Šehemas pilsoņu priekšgalā un cīnījās ar Abīmelehu.
40Abīmelehs viņu vajāja, un viņš bēga no tā, un daudzi krita nodurti līdz pat ieejai pilsētas vārtos.
41Abīmelehs dzīvoja Arūmā, bet Gaalu un viņa brāļus Zebūls izdzina no Šehemas.
42Nākamajā dienā ļaudis izgāja laukos, un tas tika pavēstīts Abīmeleham.
43Viņš ņēma ļaudis, sadalīja tos trīs pulkos un paslēpās laukos. Viņš skatījās, un redzi – ļaudis nāca ārā no pilsētas. Tad viņš cēlās tiem pretī un tos sakāva.
44Abīmelehs un pulki, kas bija pie viņa, strauji uzbruka un nostājās pilsētas vārtu ejā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un sakāva tos.
45Abīmelehs visu dienu karoja pret pilsētu, kamēr ieņēma šo pilsētu un nokāva ļaudis, kas tajā. Viņš šo pilsētu nopostīja un pārkaisīja ar sāli.
46Kad visi Šehemas torņa pilsoņi to dzirdēja, viņi iegāja Baālberīta nama pagrabā.
47Abīmeleham tika pavēstīts, ka visi Šehemas torņa pilsoņi ir sapulcējušies vienuviet.
48Tad Abīmelehs uzkāpa Calmona kalnā, viņš un visi viņa ļaudis, un Abīmelehs ņēma rokā cirvi, nocirta koku zarus, pacēla tos, uzlika sev plecos un teica ļaudīm, kas bija pie viņa: “Kā jūs redzējāt mani darām, tā steidziet un dariet arī jūs!”
49Tad arī visi ļaudis ikviens nocirta pa zaram, gāja pakaļ Abīmeleham, nolika tos uz pagraba un aizdedzināja pagrabu virs tiem. Tā gāja bojā visi Šehemas torņa iedzīvotāji – ap tūkstoš vīru un sievu.
50Pēc tam Abīmelehs devās uz Tēbēcu. Viņš to aplenca un ieņēma.
51Bet pilsētas vidū bija stiprs tornis, un visi vīri un sievas, visi šīs pilsētas pilsoņi sabēga tajā un ieslēdzās, un uzkāpa uz torņa jumta.
52Abīmelehs devās pret torni, lai cīnītos pret to. Viņš tuvojās torņa durvīm, lai tās sadedzinātu,
53bet kāda sieva nometa augšējo dzirnakmeni Abīmeleham uz galvas un sadragāja viņa galvaskausu.
54Viņš steigšus sauca puisi, savu ieroču nesēju, un sacīja tam: “Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani neteiktu: sieva viņu ir nokāvusi!” Viņa puisis nodūra viņu, un viņš nomira.
55Kad Israēla vīri redzēja, ka Abīmelehs ir miris, tie visi devās mājup.
56Tā Dievs Abīmeleha noziegumu vērsa pret viņu pašu – visu, ko tas bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57Un visam Šehemas vīru noziegumam Dievs lika nākt pār viņu pašu galvām. Pār tiem nāca Jotāma, Jerubaāla dēla, lāsts.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
