1Vai zini, kad dzemdē kalnu kazas?
Vai par stirnu radībām tu gādā?
2Vai gaidību mēnešus tām skaiti,
vai zini tām atnesību laiku?
3Tās pietupstas, savus bērnus dzemdē,
savu radību pasaulē laiž,
4to mazuļi stipri, tie laukā uzaug,
aizskrien, pie viņām nepārnāk.
5Kas mežēzeli dara brīvu,
kas lauka ēzelim pinekļus atpin?
6Es devu tam klajumā mājas
un par mitekli sāls laukus.
7Par pilsētas pūli tas smej,
dzinēja klaigās tas neklausās,
8kalnos ganības meklē,
pēc ik zaļuma tas tek.
9Vai meža vērsis tev vergos,
vai nakšņos pie tavas siles?
10Vai siesi šo virvēm pie vagas?
Vai ielejās ars, kā tu šim liec?
11Vai tu paļausies, ka tas stiprs,
vai uzliksi savus pūliņus tam?
12Vai tici, ka šis tavus graudus vāks,
pārvedīs tavu kūlumu?
13Strausenes spārni līksmi plīv,
bet tie nav kā stārķenes spārni, –
14savas olas tā paļauj zemei
un smiltīs tās gozē,
15aizmirst, ka kāja var samīt tās,
ka lauka zvēri var sabradāt!
16Apietas skarbi, kaut pašas bērni, ne sveši!
Ka pūliņi tukšā, tai nerūp –
17jo Dievs licis aizmirst tai gudrību
un nav piešķīris saprašanu.
18Bet, kad tā ceļas skriet,
par zirgu un jātnieku pasmej!
19Vai tu devi zirgam spēku,
vai tu tērpi krēpēs tā kaklu,
20vai tu tam liki kā sisenim lēkāt?
Diži tas sprauslā, ka briesmas!
21Tas ielejā dīžājas un gavilē spēkā,
drāžas ieročiem pretī,
22smej par bailēm un netrūkstas,
nebēg no zobena asmens.
23Kad pie sāna tam bultu maks šķind,
kad šķēpi un pīķi liesmo,
24trakos auļos viņš sašūpo zemi
un nestāv rāmi, kad taure sauc.
25Kad taure skan, tas atbild: ī-hā! –
pa gabalu saož, kur karš
un virsnieku rēka un aurošana.
26Vai vanags laižas pēc tava prāta,
pleš spārnus pret dienvidvēju?
27Vai ērglis ceļas, kad tu tam liec,
un augstumos taisa ligzdu?
28Klintīs viņš apmetas, tur viņš mīt,
uz klinšu zobiem un kalnu galiem,
29no turienes viņš noglūn ēsmu –
tālu samana to viņa acs.
30Viņa putnēni asinis rij,
kur nokautie – tur viņš.”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.