1Tad Dāvids steidzās prom no Najotas Rāmā un, atnācis pie Jonatāna, jautāja: “Ko esmu darījis, ko esmu noziedzies vai grēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?”
2Jonatāns tam sacīja: “Pasargi, Dievs! Tev nebūs jāmirst. Mans tēvs neko nedarīs – ne lielu, ne mazu, man to neatklājis. Kāpēc lai mans tēvs no manis to slēptu? Tas nevar būt!”
3Bet Dāvids atkal teica un zvērēja: “Tavs tēvs droši zina, ka esmu guvis tavu vēlību, un viņš domā: Jonatānam tas nav jāzina, lai viņš nebēdātos. Tiešām, dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! – man līdz nāvei ir tikai viens solis.”
4Un Jonatāns teica Dāvidam: “Es tavā labā darīšu, ko vien vēlies!”
5 akmens.
20Es izšaušu trīs bultas uz tā pusi, it kā es šautu mērķī.
21Tad es teikšu zēnam: ej, sameklē bultas! – Ja es saku zēnam: re, bultas ir šaipus tevis, paņem tās! – tad nāc, jo tu esi drošībā un tev nekas nedraud. – Dzīvs Kungs! –
22Bet, ja es puikam teikšu: re, bultas ir aiz tevis, tad ej, jo Kungs tevi sūta projām.
23Bet par to, ko mēs runājām, tu un es, redzi, Kungs starp mani un tevi uz mūžiem!”
24Dāvids paslēpās uz lauka. Iestājās jauns mēness, un ķēniņš sēdās pie mielasta.
25Ķēniņš, kā parasti, apsēdās savā vietā uz sēdekļa pie sienas, Jonatāns piecēlās, un Abnērs apsēdās blakus Saulam, bet Dāvida vieta palika tukša.
26Todien Sauls neko neteica, jo domāja, ka tam kaut kas atgadījies un viņš nav šķīsts – droši vien vēl nav šķīstījies.
27Bet nākamajā, jauna mēness otrajā dienā Dāvida vieta atkal bija tukša. Tad Sauls teica savam dēlam Jonatānam: “Kādēļ Jišaja dēls nav nācis uz mielastu ne vakar, ne šodien?”
28Jonatāns atbildēja Saulam: “Dāvids mani lūgtin lūdza, ka varētu iet uz Betlēmi.
29Viņš teica: jel laid mani, jo mūsu dzimtai šajā pilsētā ir upurēšana, un mans brālis pieteica, ka man tur jābūt. Tad nu, ja esmu guvis tavu vēlību, es aiztecēšu apraudzīt savus brāļus, – tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.”
30Sauls iedegās dusmās pret Jonatānu un teica: “Tu samaitātās tiepīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi izvēlējies Jišaja dēlu par kaunu sev un par kaunu savas mātes klēpim!
31Kamēr vien Jišaja dēls dzīvo uz zemes, nepastāvēsi ne tu, ne tava valdīšana! Tagad sūti pēc viņa un atved pie manis, jo viņš jau nolemts nāvei!”
32Jonatāns sacīja savam tēvam Saulam: “Kāpēc viņam jāmirst, ko viņš nodarījis?!”
33Bet Sauls svieda uz viņu šķēpu, lai nodurtu, un Jonatāns saprata, ka viņa tēvs ir gatavs nonāvēt Dāvidu.
34Degdams dusmās, Jonatāns piecēlās no galda un neko neēda šajā jauna mēness otrajā dienā, jo bija satriekts par Dāvidu un to, ka tēvs viņu tā apkaunojis.
35No rīta Jonatāns izgāja uz lauka, kā bija norunāts ar Dāvidu, un viņam līdzi bija mazs zēns.
36Viņš teica zēnam: “Skrien sameklē bultas, kuras es šaušu.” Zēns aizskrēja, un viņš izšāva bultu tam pāri.
37Kad zēns nonāca tur, kur bija Jonatāna izšautā bulta, Jonatāns sauca zēnam: “Vai bulta nav aiz tevis?”
38Un Jonatāns sauca zēnam nopakaļ: “Ātrāk! Pasteidzies! Neapstājies!” Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39Zēns nesaprata neko, vienīgi Jonatāns un Dāvids zināja, kas par lietu.
40Jonatāns atdeva ieročus zēnam un sacīja: “Ej, nes tos uz pilsētu.”
41Kad zēns bija aizgājis, no slēptuves dienvidu pusē piecēlās Dāvids, krita uz sava vaiga pie zemes un klanījās trīs reizes. Viņi skūpstīja viens otru un raudāja, un Dāvids raudāja nevaldāmi.
42Jonatāns teica Dāvidam: “Ej ar mieru! Mēs abi esam zvērējuši Kunga vārdā: Kungs lai ir starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem pēcnācējiem – tas paliek mūžīgi!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
