1 Ps 54:2 Pie Saula uz Gibu atnāca zīfieši un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas Hahīlas pakalnā, kas iepretim Ješimonai?”
2Sauls cēlās un devās lejā uz Zīfas tuksnesi, un trīs tūkstoši atlasītu Israēla vīru kopā ar viņu devās meklēt Zīfas tuksnesī Dāvidu.
3Sauls apmetās Hahīlas pakalnā, kas iepretī Ješimonai pie ceļa. Dāvids mita tuksnesī, un viņš redzēja, ka Sauls atnācis pēc viņa uz tuksnesi.
4Dāvids sūtīja izlūkus un uzzināja, ka Sauls te atnācis uz palikšanu.
5Tad Dāvids cēlās un devās turp, kur Sauls bija apmeties. Dāvids noskatīja, kur guļ Sauls un viņa karaspēka virspavēlnieks Abnērs, Nēra dēls, – Sauls gulēja nometnes vidū, un ļaudis sagūluši viņam visapkārt.
6Dāvids bilda hetietim Ahīmeleham un Abīšajam, Cerūjas dēlam, Joāba brālim: “Kurš kopā ar mani kāps lejā uz nometni pie Saula?” Abīšajs teica: “Es iešu ar tevi!”
7Dāvids un Abīšajs nonāca pie karapulka naktī, un, redzi, Sauls gulēja aizmidzis apļa vidū, un galvgalī – zemē iedurts viņa šķēps, bet ap viņu Abnērs un viss karapulks.
8Abīšajs teica Dāvidam: “Šodien Dievs licis tavu ienaidnieku tavās rokās. Es pieduršu viņu pie zemes ar vienu šķēpa cirtienu, otru reizi nevajadzēs!”
9Bet Dāvids teica Abīšajam: “Nenokauj viņu! Kas gan var pacelt roku pret Kunga svaidīto, palikdams bez vainas?”
10Dāvids teica: “Dzīvs Kungs! – Kungs viņu satrieks vai arī pienāks viņa laiks un viņš mirs, vai arī viņš dosies karā un ies bojā.
11Bet mani lai Kungs pasargā, ka es paceltu roku pret Kunga svaidīto! Un nu paņem šķēpu, kas viņam galvgalī, ūdens krūku un ejam!”
12Dāvids paņēma šķēpu un ūdens krūku no Saula galvgaļa, un viņi aizgāja. Neviens nedz redzēja, nedz zināja, nedz kāds pamodās – visi gulēja, jo Kungs tiem bija uzsūtījis dziļu miegu.
13Dāvids pārgāja ielejai un nostājās kalna galā krietnu gabalu no turienes.
14Tad Dāvids sauca karapulkam un Abnēram, Nēra dēlam: “Ei, Abnēr, vai tu man neatbildēsi?” Un Abnērs atsaucās: “Kas tu tāds esi, ka uzsauc ķēniņam!”
15Dāvids teica Abnēram: “Vai tu neesi vīrs, kam nav līdzīga Israēlā? Kāpēc tad tu nenosargāji savu kungu, ķēniņu? Jo kāds bija nācis nokaut tavu kungu, ķēniņu!
16Nav labi, ko tu esi darījis – dzīvs Kungs! – par to, ka nenosargājāt savu kungu, Kunga svaidīto, jūs esat pelnījuši nāvi. Paskatieties nu, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūka, kas bija viņam galvgalī?”
17Sauls pazina Dāvida balsi un teica: “Vai tā tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Dāvids atbildēja: “Mana gan, mans kungs, ķēniņ!”
18Un viņš teica: “Kāpēc mans kungs vajā savu kalpu? Ko esmu nodarījis un ko esmu noziedzies?
19Lai jel mans kungs, ķēniņš, uzklausa sava kalpa vārdus. Ja Kungs tevi mudinājis pret mani, lai viņš saož labības upura smaržu, bet, ja cilvēku dēli, tad lai nolādēti viņi Kunga priekšā, jo tie man lieguši palikt Kunga īpašumā, sacīdami: ej kalpo citiem dieviem!
20Lai manas asinis nelīst zemē tālumā no Kunga! Jo Israēla ķēniņš ir izgājis meklēt vienu pašu blusu – gluži kā irbi dzenādams kalnos!”
21Un Sauls teica: “Esmu grēkojis! Atgriezies, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs nedarīšu ļaunu. Turpretim tev šodien mana dzīvība ir bijusi dārga. Redzi, cik muļķīgi es esmu darījis un cik briesmīgi kļūdījies!”
22Dāvids atbildēja: “Redzi, ķēniņa šķēps! Lai kāds no puišiem nāk un to paņem.
23Kungs ikvienam atdarīs pēc viņa taisnīguma un uzticības. Kungs gan šodien tevi nodeva manās rokās, bet es negribēju pacelt roku pret Kunga svaidīto!
24Un, redzi, cik vērta man šodien bija tava dzīvība, tikpat vērta viņam būs mana dzīvība, un viņš mani izraus no visām bēdām.”
25Sauls teica: “Esi svētīts, mans dēls Dāvid! Darīt tu darīsi un varēt varēsi!” Un Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
