1Āgūra, Jākes dēla, vārdi. Vēstījums.
Es gurstu, Dievs! Es gurstu, Dievs, un smoku!
2Paties, nejēga es, lai sauktos cilvēks,
un nav man cilvēka saprāta!
3Es neesmu mācījies gudrību, neesmu guvis zināšanu par Svēto!
4Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ?
Kurš ir savācis vēju savās saujās?
Kurš ir ūdeņus iesējis drēbē?
Kurš ir nolicis zemei malas?
Kāds viņa vārds un viņa dēla vārds –
vai tu to zini?
5Viss Dieva sacītais piepildās,
vairogs viņš tiem, kas tveras pie viņa!
6Neko nepieliec viņa vārdiem,
ka viņš nenorāj tevi un neapsūdz melos!
7Divas lietas tev izlūdzos –
neatrauj man tās, pirms mirstu:
8blēdību un melus liec prom no manis,
ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man!
Dod man tik maizes, cik pienākas,
9lai nepārēdos un nenoliedzu tevi,
sacīdams: kas ir Kungs? –
bet lai tomēr netieku nabags,
ka nesāku zagt,
ka neaptraipu sava Dieva vārdu!
10Neaprunā kalpu šā kungam,
ka šis tevi nenolād, un tu būsi vainīgs!
11Dažs nolād savu tēvu
un nesvētī savu māti,
12dažs šķiet šķīsts paša acīs,
taču no saviem mēsliem nav mazgāts,
13dažs nez cik augstu ceļ skatienu,
un viņa plaksti lepni plešas,
14dažam zobi kā zobeni
un dzerokļi kā naži,
ko iznīdēt nabagos no zemes
un sūrdieņus no ļaužu vidus!
15Dēlei divas meitas – Dod! – Dod!
Ir trīs, kas negūst sāta,
četri, kas nesaka: gana! –
16Šeols, neauglīgs klēpis,
zeme, kas netiek sāta ūdens,
un uguns, kas nesaka: gana!
17Aci, kas ērcina tēvu
un nievājas paklausīt mātei,
gravā izknābs kraukļi,
ērgļu cāļi to aprīs!
18Treji izbrīna mani
un četrus es neizprotu –
19ērgļa ceļu debesīs,
čūskas ceļu pār klinti,
kuģa ceļu jūras selgā
un vīra ceļu pie jaunavas!
20Tā dara laulības pārkāpēja –
tā bauda, tā noslauka lūpas,
tā saka: es neesmu darījusi ļauna! –
21Zem trim trīc zeme,
un četrus tā nepanes –
22vergu, kas tiek par ķēniņu,
nejēgu, kam maizes gana,
23atstumtu sievu, kas paliek pie vīra,
un kalponi, kas savas kundzes vietā!
24Šie četri no zemes sīkuļiem,
taču tie gudrin gudri –
25skudras, tauta necik stipra,
taču vasarā jaudā iztiku iekrāt,
26klinšu truši, tauta ne branga,
taču sataisa sev klintīs namus,
27siseņiem ķēniņa nav,
taču, pulkos stājušies, uzbrūk visi,
28ķirzaku var ar roku notvert,
taču, re, tā ir ķēniņu pilīs!
29Šie trīs sper drošu soli,
un četriem ir stalta gaita –
30lauvam, kas stiprinieks starp zvēriem
un neatkāpjas ne priekš viena,
31lepnajam gailim un āzim,
un ķēniņam, kas ved pulkus!
32Vienalga, vai dumji tu sāktu lielīties
vai gudri, ar viltu – roku uz mutes!
33Jo, kad pienu spiež, atliek sviests,
kad spiež degunu, tek asinis,
kad uzspiež dusmām, tad izlec ķilda!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
