1Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās
22Moz 34:6un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, lēns dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna!
3Kungs, atņem jel man dvēseli, jo labāk man mirt nekā dzīvot!”
4Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?”
5Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks.
6Un Kungs Dievs sūtīja rīcina stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo rīcina stādu ar lielu prieku.
7Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur rīcina stādu, ka tas nokalst.
8Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!”
Dieva atbilde9Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot rīcina stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!”
10Un Kungs teica: “Tev žēl rīcina stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, –
11un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
