1Tajā laikā Jūda aizgāja no saviem brāļiem un iegriezās pie kāda adullāmieša, vārdā Hīra.
2Tur Jūda ieraudzīja kāda kanaānieša, viņa vārds bija Šūa, meitu, un viņš to ņēma un gāja pie viņas.
3Viņa kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņš nosauca to vārdā Ērs.
4Un viņa atkal kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa nosauca to vārdā Onāns.
5Un viņa atkal dzemdēja dēlu, un viņa nosauca to vārdā Šēla. Tas notika Kezībā, kad viņa to dzemdēja.
6Un Jūda ņēma sievu Ēram, savam pirmdzimtajam, viņas vārds bija Tamāra.
7Bet Jūdas pirmdzimto Ēru Kungs atzina ļaunu esam, un viņš to nonāvēja.
8Un Jūda teica Onānam: “Ej pie sava brāļa sievas un dari, kā viņas vīrabrālim nākas, radi pēcnācējus savam brālim!”
9Bet Onāns zināja, ka ne jau viņam būs tas pēcnācējs, un tā – kad viņš gāja pie sava brāļa sievas, viņš izšļāca zemē, lai nedotu savam brālim pēcnācēju.
10Kungam nepatika tas, ko viņš darīja, un viņš nonāvēja arī to.
11Tad Jūda teica savai vedeklai Tamārai: “Atgriezies sava tēva namā kā atraitne, kamēr paaugas mans dēls Šēla!” – jo viņš domāja: “Ka arī tas nenomirst, tāpat kā viņa brāļi!” Un Tamāra gāja un mita sava tēva namā.
12Gāja dienas, un Jūdas sieva, Šūas meita, nomira, un, kad Jūda rimās sērot, viņš gāja cirpt savas avis. Kopā ar savu draugu adullāmieti Hīru viņi devās uz Timnu.
13Un Tamārai kāds pastāstīja: “Redzi, tavs vīratēvs iet uz Timnu cirpt savas avis!”
14Tad viņa novilka atraitnes drēbes un uzklāja sev sejas apsegu, apklājās un sēdēja Ēnaimas vārtos, kas ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šēla ir uzaudzis, bet par sievu tam viņa atdota nebija.
15Un Jūda viņu ieraudzīja un nodomāja, ka tā ir netikle, jo viņa bija aizklājusi savu seju.
16Viņš pie tās iegriezās, garām iedams, un teica: “Nāc šurp, lai es eju pie tevis!” – jo viņš nezināja, ka tā ir viņa vedekla! Bet viņa teica: “Ko tu man dosi, ja gribi nākt pie manis?”
17Viņš teica: “Es tev no sava ganāmpulka atsūtīšu kazlēnu!” Bet viņa teica: “Tad dod man ķīlu, kamēr tu to atsūti!”
18Un viņš teica: “Kas tad man tev jādod ķīlā?” Viņa teica: “Tavs zīmoggredzens, tavs mērs un tavs spieķis, kas tev rokā!” Viņš tos iedeva, gāja pie viņas, un viņa kļuva no viņa grūta.
19Tad viņa cēlās un gāja, noņēma sejas apsegu un apģērba atraitnes drēbes.
20Bet Jūda ar savu draugu adullāmieti sūtīja kazlēnu, lai dabūtu atpakaļ savu ķīlu no tās sievas, bet tas viņu neatrada.
21Un viņš prasīja tās vietas vīriem: “Kur ir tā priekameita, kas Ēnaimā pie ceļa?” Bet viņi teica: “Nav bijis tur priekameitas!”
22Un viņš gāja atpakaļ pie Jūdas un teica: “Es viņu neatradu, un arī tās vietas vīri teica: nav bijis tur ielasmeitas!”
23Un Jūda teica: “Lai ņem sev, ka tik netiekam kaunā! Redzi – es taču sūtīju šo kazlēnu, bet tu viņu neatradi!”
24Un pēc kādiem trim mēnešiem Jūdam tika pastāstīts: “Tava vedekla Tamāra ir piekopusi netiklību, redzi – tapusi grūta savas netiklības dēļ!” Un Jūda teica: “Atvediet viņu šurp, lai viņu sadedzina!”
25Viņu atveda, un viņa lika, lai viņas vīratēvam saka: “Es esmu grūta no tā vīra, kam pieder šīs lietas!” Viņa teica: “Palūko jel – kam pieder šis zīmoggredzens, šis mērs un šis spieķis!”
26Jūda tos pazina un teica: “Viņa ir taisnīgāka par mani, jo es viņu neesmu devis savam dēlam Šēlam!” Un viņš ar to vairs negulēja.
27Viņas dzemdībās, redzi – tai klēpī bija dvīņi!
28Kad viņa dzemdēja, viens izbāza roku, un vecmāte to satvēra un piesēja rokai sarkanu diegu, sacīdama: “Šis iznāca pirmais!”
29Bet viņš ievilka roku atpakaļ, un redzi – iznāca viņa brālis, un viņa teica: “Ak, kā tu plēstin izplēsies laukā!” Un viņa nosauca viņu vārdā Perecs.
30Bet pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkanais diegs, un viņu nosauca vārdā Zerahs.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
