1Cofars no Naamas atbildēja, sacīdams:
2“Vai tik daudz vārdu paliks bez atbildes?
Vai gan pļāpam taisnība būs?
3Tu gvelz, bet vīri cieš klusu!
Tu paļā, bet nav, kas tevi liek kaunā!
4Tu saki: mani spriedumi tīri,
un es šķīsts tavā priekšā! –
5Patiesi, kaut runātu Dievs
un vērtu uz tevi savas lūpas,
6kaut stāstītu tev gudrības noslēpumus,
jo padomam divas puses,
zini – Dievs nepieskaita tev par tavu vainu!
7Vai Dieva dziļumus atklāt vari?
Vai Visuvarenā robežas atrast vari?
8Tās augstu kā debesis – ko tu darīsi?
Tie dziļāk par šeolu – kā tu zināsi?
9Par zemi garāks to mērs
un platāks par jūru.
10Ja viņš nāks un valgiem sies,
un sasauks tiesu – kas viņam liegs?
11Jo viņš niekkalbjus zina,
ieraudzīs vainu – vai neliksies zinis?
12Bet tukšgalvis iegūs prātu,
kad mežēzelis par cilvēku dzims!
13Ja tu stiprināsi savu sirdi,
ja stiepsi viņam savas plaukstas,
14nometīsi grēku, kas tavā rokā,
nelaidīsi netaisnību savās teltīs –
15tad brīvs no negoda celsi vaigu,
būsi norūdījies un nebaidīsies,
16savas mokas aizmirsīsi,
kā noskrējušus palus tās pieminēsi!
17Par dienvidu spožāks tavs mūžs,
un tumsa kā rīts.
18Tu paļausies, ka cerība ir,
tu lūkosies vietas un dusēsi drošs,
19tu atgulsies, tevi netramdīs,
vēl daudzi tev vaigā glaimos!
20Bet ļaundaru acis izīgs,
to patvērums izputēs,
to cerība – izlaist garu!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
