1Pūtiet Ciānā ragu,
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt šajā zemē,
jo nāk Kunga diena,
jo tuvu
2tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena!
Kā ausma pār kalniem plešas
varena un stipra tauta,
tādas kā tā nav bijis nemūžam!
Un tādas vairs nebūs audžu audzēs!
3Tiem pa priekšu rij uguns,
tiem nopakaļ laizās liesma,
pirms tiem zeme kā Ēdenes dārzs,
tiem nopakaļ izdeldēts tuksnesis!
Neviens no tiem neizglābsies!
4 Atkl 9:7 Tiem paskats kā zirgiem,
un kā rumaki viņi skrien!
5 Atkl 9:9 Kā ratu rīboņa pār kalniem tie brāžas,
kā uguns liesma, kas salmus rij,
kā varena tauta, kas sataisījusies karam!
6Tautas to priekšā trīc šausmās –
visiem nu nobālis vaigs!
7Kā stiprinieki tie skrien,
kā karavīri tie rāpjas pār mūriem –
visi dodas pa savu ceļu,
nenovirzās no savas takas!
8Viens otru tie nekavē –
ik vīrs dodas pa sev nosprausto ceļu,
tie laužas šķēršļiem cauri –
tie nav apturami!
9Tie pilsētai virsū metas,
skrej pāri mūriem,
rāpjas mājās pa logiem –
kā zagļi tie nāk!
10 Atkl 6:12; 8:12 To priekšā trīc zeme, dreb debesis,
saule un mēness tumst,
un zvaigznes mitējas starot!
11 Atkl 6:17 Kungs ceļ balsi uz savu karaspēku,
jo varen brangs ir viņa pulks,
jo varens ir tas, kas pilda viņa sacīto,
jo liela ir Kunga diena,
jo bijājama, – kas gan to izturēs?
Saplosiet savas sirdis, ne drēbes!12Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
13Plosiet savas sirdis, ne drēbes
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
lēns dusmās un dāsns žēlastībā,
viņš rimsies no ļauna!
14Kas zina – ja nu viņš atgriezīsies rimtumā
un dāvās savu svētību,
lai būtu labības dāvana un lejamais upuris
Kungam, jūsu Dievam.
15Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
16Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
17No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
saudzē, Kungs, savu tautu,
nepadari savu mantojumu par apsmieklu,
ko svešām tautām paļāt, –
kādēļ ļaut tautām mēļot:
kur tad ir viņu Dievs?
Dieva atbilde18Kungs bija greizsirdīgs savas zemes dēļ –
viņš žēloja savu tautu!
19Tad Kungs runāja un sacīja savai tautai:
“Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu –
jums būs līdz sātam! –
es jūs vairs nedarīšu par apsmieklu svešām tautām.
20Ziemeļniekus es no jums padzīšu,
aiztriekšu tos uz zemi, izkaltušu un izdeldētu,
tos, kas priekšā, – Austrumu jūrā,
tos, kas nopakaļ, – Rietumu jūrā,
no tiem smirdoņa celsies, tie sapūs –
jo viņš vareni dara!
21Nebīsties, zeme!
Līksmo un priecājies,
jo Kungs vareni dara!
22Nebīstieties, lauka zvēri!
Sazaļos tuksneša ganības,
koki dos augļus,
vīģeskoki un vīnakoki dos ražu!
23Un jūs, Ciānas dēli, –
līksmojiet un priecājieties
par Kungu, savu Dievu,
jo viņš taisnīgi licis lietum nolīt pār jums,
licis, lai pār jums nolīst lītavas,
agrie un vēlīnie lieti kā iepriekš.
24Kuļamkloni būs labības pilni,
un krūkas pludos no vīna un eļļas!
25Es jums gandarīšu tos gadus,
kad jūs ēda siseņi, sienāži, vaboles un cirmeņi –
mans varenais karaspēks,
ko biju jums uzsūtījis!
26Ēstin jūs ēdīsiet līdz sātam,
slavēsiet Kunga, sava Dieva, vārdu,
kas jums darījis brīnumu lietas, –
mana tauta vairs nebūs kaunā nemūžam!
27Tad jūs zināsiet, ka es esmu Israēla vidū!
Es esmu Kungs, jūsu Dievs, cita nav!
Mana tauta vairs nebūs kaunā nemūžam!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
