1Ak vai!
Guļ vientuļa pilsēta, reiz pilna tautas,
lielā starp tautām kļuva kā atraitne,
novadu valdniece – klaušās.
2Tā raudot raud naktī un asarās vaigi,
tai mierinātāja nav – no tiem, kas to mīl,
tuvie pievīla, kļuva naidnieki.
3No ciešanām, pārmēra verdzības Jūda svešumā devās,
starp tautām mīt un nerod miera,
un vajātāji atkāpties šaurībā spieda.
4Sērās Ciānas ceļi – nav, kas ietu uz svētkiem,
tukši vārti, vaidēja priesteri,
jaunavas skumjas, un Ciānā rūgtums.
5Apspiedējs valda, naidniekiem labi;
jo Kungs lika ciest par visiem noziegumiem,
bērni aizgāja gūstā naidnieka priekšā.
6Viss krāšņums pameta Ciānas meitu,
tās augstmaņi kā brieži nerod ganības
un bezspēkā aiziet vajātāja priekšā.
7Jeruzāleme piemin ciešanu, klaidu dienas,
visi dārgumi, kas tajās sendienās bija,
kad tauta krīt pretinieka rokā, palīga nav,
apspiedēji skatās un smej par tās postu.
8Grēkot grēkoja Jeruzāleme, nu tapusi nešķīsta,
kas godāja – nicina, jo redzēja viņas kaunumu,
tā vaid un novēršas.
9Tās nešķīstība tai uz tērpa, savu galu tā neapdomā,
baisi nolaidusies; nav tai mierinātāja.
Redzi, Kungs, manas ciešanas, jo naidnieks tapis liels!
10Pretinieks izstiepis roku pār visiem dārgumiem;
un tā redzēja tautas viņas svētnīcā ejam,
lai gan tu viņiem liedzi iet tavā sapulcē.
11Visa tās tauta vaid, meklējot maizi,
dārgumus atdod par ēdamo, lai vilktu dzīvību;
redzi, Kungs, lūko – cik es nicināta!
12Bet jums, visiem garām ejošiem, tas vienalga! Lūkojiet taču, skatiet –
vai ir vēl tādas sāpes kā man, kas apņem mani?
Tā skumdina mani Kungs viņa dusmu kvēles dienā.
13No augšienes viņš sūtīja uguni,
manus kaulus tā pārņem,
zem kājām pleš tīklu, rauj mani atpakaļ,
posta un vārdzina mani cauru dienu.
14Savīts manu grēku jūgs, viņa rokām tie sapīti,
pār manu kaklu tie nāk, liek klupt manam spēkam,
to rokās nodevis mani Kungs, nevaru piecelties.
15Visus spēcīgos saminis Kungs manā vidū,
sasauca svētkus pār mani, lai bradātu manus puišus,
jaunavai, Jūdas meitai, Kungs vīnspaidu mina.
16Par to raudu es, acis, man acis asarām pārplūst,
tālu mierinātājs, kas veldzētu dvēseli,
mani bērni ir postā, jo naidnieks pārspēj.
17Pleš Ciāna rokas – nav mierinātāja,
Kungs liek Jēkabu lenkt pretiniekiem,
un Jeruzāleme nešķīsta viņiem!
18Taisns ir Kungs – es pretojos viņa vārdam,
klausieties, tautas, redziet manas sāpes,
jaunavas manas un jaunekļi aizgāja gūstā.
19Mīlošos saucu – tie pievīla,
priesteri mani un vecajie – pilsētā mira,
barību meklējot, ko dzīvību vilkt.
20Kungs, skaties – man grūti, rūgst manas iekšas,
sirds krūtīs žņaudzas, ka spītēt spītējos, –
ārā kauj zobens, mājā nāve.
21Dzirdiet, kā vaidu, nav mierinātāja,
naidnieki dzirdēja manu nelaimi,
priekā par to, ko tu dari,
dod dienu, ko nosauci, – lai tiem ir kā man.
22Lai nāk tavā priekšā viss viņu ļaunums, atdari tiem,
kā darīji man par maniem grēkiem,
daudz es vaidu, sirds mana vārgst.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
