1Priesteris Pašhūrs, Immēra dēls, kas bija Kunga nama galvenais uzraugs, dzirdēja Jeremiju pravietojam šo visu.
2Tad Pašhūrs sita pravieti Jeremiju un ielika viņu siekstā, kas atradās Benjamīna vārtos – tie bija augšējie Kunga namā.
3Un no rīta Pašhūrs atlaida pravieti Jeremiju no siekstas, un Jeremija viņam teica: “Kungs tevi vairs nesauks par Pašhūru, bet gan par Magormisābību!”
4Jo tā saka Kungs: “Redzi, es uzsūtīšu tev šaušalas, tev un visiem taviem mīļajiem, viņi kritīs no ienaidnieka zobena, un tavas acis to redzēs! Visu Jūdu es atdošu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš aiztrieks to trimdā uz Bābeli un kaus ar zobenu!
5Es atdošu ienaidnieka rokā visus šīs pilsētas dārgumus, visus tās krājumus un dārglietas, un visas Jūdas ķēniņu dārgumus, – tie tās izlaupīs, paņems un aiznesīs uz Bābeli!
6Un tu, Pašhūr, un visi, kas dzīvo tavā namā, aiziesiet gūstā, jūs iesiet uz Bābeli, tur mirsiet un tiksiet aprakti – tu un visi tavi mīļie, kam tu pravietoji melus!”
Jeremijas žēlabas par vajātājiem7Tu mani pierunāji, Kungs,
es ļāvos pierunāties,
tu mani pārspēkoji un pievārēji,
es biju par izsmieklu cauru dienu,
visi par mani ņirdz!
8Jo, kad es runāju,
es kliedzu,
spaidi un varasdarbi! –
es saucu.
Man bija Kunga vārds
par kaunu un izsmieklu
cauru dienu!
9Es teicu:
viņu vairs neatcerēšos,
vairs viņa vārdā nerunāšu!
Manā sirdī bija degoša uguns,
kaulos man ieslodzīta,
knapi turos to valdīt
un nevaru.
10Es dzirdēju daudzas paļas:
visapkārt šaušalas –
apsūdzam, uzrādām viņu!
Visi mani ļaudis
lūko, kad kritīšu:
varbūt viņš pieviļas
un mēs viņu pievārēsim
un sariebsim viņam!
11Bet ar mani ir Kungs
kā varonis spēcīgs! –
Tādēļ klups mani vajātāji
un nepārspēs mani!
Tie paliks kaunā,
jo nejēdz,
negods tiem mūžīgs –
tas netiks aizmirsts!
12Pulku Kungs,
kas pārbauda taisno,
kas redz sirdis un prātus!
Ļauj, lai es ieraugu,
kā tu atriebies viņiem,
tev es uzticu savu lietu!
13Dziediet Kungam,
slavējiet Kungu,
jo viņš izglāba nabaga dzīvību
no ļaundaru rokas!
14 Īj 3:1–19 Nolādēta tā diena,
kad piedzimu,
diena, kurā māte mani dzemdēja,
nav svētīta!
15Nolādēts tas vīrs,
kurš pateica manam tēvam:
tev piedzimis dēls, –
re, kā iepriecināja!
16Lai tam vīram ir kā tām pilsētām,
kuras Kungs noplēsa un nežēloja,
lai viņš dzird kliedzam no rīta
un kara dunu jau pusdienas laikā!
17Kādēļ viņš nenogalēja mani vēl mātes klēpī?
Tad mana māte būtu mans kaps
un viņas klēpis paliktu mūžam grūts.
18Kādēļ es pametu klēpi?
Lai redzētu mokas un pūles?
Lai manas dienas ritētu kaunā?
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
