1Mans gars ir salauzts,
manas dienas izsīkušas –
kaps klāt!
2Vai neesmu izsmieklā likts?
Viņu ņirgās man kavējas skatiens!
3Galvo pats sev par mani!
Kurš cits sitīs man saujā?
4Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis,
tad jau tu viņus nepaaugstināsi!
5Kas draugus savtīgi nosūdz,
tā dēliem acis izīgs!
6Viņš mani licis tautām par parunu,
par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis.
7No bēdām acis man tumst,
visi mani locekļi kā ēnas.
8Taisnie iztrūcinātos par to,
un šķīstais noskaistos uz bezgodi.
9Taisnais turēsies uz sava ceļa,
kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā!
10Nu visi nāciet vēlreiz pret mani!
Tik nerodu gudra jūsu vidū –
11manas dienas ir garām, mani nodomi prom,
manas sirds alkas –
12tās darītu nakti par dienu,
gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas.
13Ja kapu es cerētu sev par namu,
ja tumsā uzklātu cisas,
14sacītu bedrei: tu mans tēvs! –
un tārpam: mana māte un māsa! –
15Kur tad būtu mana cerība?
Kurš manu cerību ieraudzītu?
16Vai tā nokāps man kapā līdzi?
Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.