Ījaba 7 - Revised New Latvian Inter-confessional Bible 2024

Manas ciešanas ir nemitīgas bez gala

1Vai cilvēks nav kara kalps zemes virsū

un viņa dienas kā algādža dienas –

2kā vergam, kas ēnas alkst,

kā algādzim, kas gaida algu?

3Tāpat man doti nīcības mēneši,

moku naktis man nolemtas,

4guldamies prasu: kad celšos? –

bet nakts velkas,

apnicis grozos līdz ausmai.

5Miesa man klāta tārpiem un pīšļiem,

āda man plaisā un pūžņo.

6Par atspoli žiglāk man dienas steidz,

tās beidzas, un cerības nav.

7Atceries, mana dzīve kā dvesma,

manas acis vairs neredzēs laba!

8Kas uzlūkos, neredzēs mani,

raugies uz mani – un manis nav.

9Padebesis izirst un zūd,

kas kapā nokāps, atpakaļ nenāks,

10savā namā neatgriezīsies,

viņa mājvieta nepazīs viņu.

11Tādēļ es nesavaldīšu mēli,

runāšu gara mokās,

gaudīšos dvēseles rūgtumā –

12vai es jūra, vai es pūķis,

ka tu izliec sardzi pret mani?

13Ja saku: guļvieta mierinās mani,

un pagalvis atvieglos žēlabas, –

14vienalga, tu satrauc mani ar sapņiem,

ar nakts jausmām tu biedē mani,

15un mana dvēsele grib nosmakt,

nāvi grib mani kauli.

16Nu man pietiek! – ne mūžam man dzīvot,

mities no manis! – manas dienas tik dvaša.

17 Ps 8:5; 144:3 Kas gan ir cilvēks, ka tu to cel tik augstu,

ka pievērs tam savu sirdi,

18ka pārbaudi to katru rītu,

katru mirkli to tirdi?

19Cik ilgi vēl nenovērsīsi skatu no manis?

Tu neatlaidies pat tik, ka varu siekalas norīt!

20Esmu grēkojis! – bet ko tev

es darījis, cilvēka Uzraudzītāj?

Kādēļ mani par mērķi sev noliec?

Kādēļ es kļuvis sev par nastu?

21Kādēļ tu nepiedod manu pārkāpumu,

kādēļ nenoņem manu vainu?

Redzi, tagad es pīšļos gulstos –

meklēsi mani – un nav manis!”