1Ījabs atbildēja, sacīdams:
2“Aizvien vēl žēlabās kurnu,
nopūtas ar pūlēm valdu!
3Kaut es prastu viņu atrast,
kaut nāktu viņa mājoklī,
4celtu tam priekšā savu tiesu,
bez mitas liecinātu,
5es zinātu vārdus, ko viņš man atbild,
un saprastu, ko viņš man saka.
6Vai viņš, varens spēkā, ar mani tiesātos?
Nē! – bet viņš mani uzklausītu.
7Tur taisnais ar viņu sacenstos,
uz mūžiem es paglābtos no sava Soģa!
8Redzi, eju uz austrumiem, bet viņa nav,
uz rietumiem – bet nemanu viņa,
9viņš ziemeļos rīkojas, bet es neieraugu,
uz dienvidiem dodos – bet neredzu to!
10Viņš gan zina manu ceļu.
Pārbaudi mani – es būšu kā zelts!
11Viņa pēdās tecējis esmu,
viņa ceļu gājis un nenovērsies.
12Viņa lūpu pavēlēm es klausīju,
augstāk par sevi turēju viņa mutes vārdus.
13Viņš ir viens, kas viņu novērsīs?
Ko viņš vēlas, to dara!
14Spriedumu man viņš izpildīs –
un vēl daudz kas padomā viņam!
15Tādēļ viņa vaiga trūkstos
un bīstos, kad pamanu viņu.
16Dievs liek manai sirdij tirpt,
Visuvarenais mani iztrūcina –
17jo ne tumsa vien mani māc,
un tumsība sedz manu vaigu.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
