1Kāda sieva no praviešu dēlu sievām sauca uz Elīšu: “Tavs kalps, mans vīrs, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās Kunga! Bet nu nāk parādu piedzinējs, lai ņemtu manus divus bērnus par vergiem.”
2Elīša sacīja viņai: “Kā lai tev palīdzu? Saki man, kas tev ir namā?” Viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav nekā, tikai krūka eļļas.”
3Viņš sacīja: “Ej un aizņemies traukus no visiem kaimiņiem – tukšus traukus, cik vien vari dabūt,
4tad nāc atpakaļ, kopā ar saviem dēliem aizslēdz durvis aiz sevis, pildi traukus un pilnos liec malā.”
5Un viņa aizgāja. Viņa aizslēdza durvis, dēli pienesa traukus, un viņa tos pildīja.
6Kad visi trauki bija pilni, viņa sacīja savam dēlam: “Atnes vēl vienu trauku.” Tas atbildēja: “Trauku vairs nav.” Tad eļļa mitējās plūst.
7Viņa gāja un izstāstīja to Dieva vīram. Tas sacīja: “Ej, pārdod eļļu un samaksā parādu, un jūs ar dēliem varēsiet dzīvot no tā, kas paliks pāri.”
Elīša atdzīvina šūnēmietes dēlu(1Ķēn 17:17–24)8Kādu dienu Elīša gāja uz Šūnēmu. Tur dzīvoja bagāta sieva, un tā deva viņam ēst. Katru reizi, kad viņš turp devās, viņš iegriezās pie tās paēst.
9Viņa sacīja savam vīram: “Redzi, es zinu, ka tas, kurš te vienmēr iegriežas, ir svēts Dieva vīrs.
10Uzcelsim mazu jumtistabu un liksim tur gultu, galdu, krēslu un gaismekli, un, ienācis pie mums, viņš varēs te apmesties.”
11Kādu dienu viņš atnācis iegāja jumtistabā un atgūlās.
12Viņš sacīja savam puisim Gēhazī: “Pasauc šūnēmieti!” Un tas viņu sauca, un tā ienāca.
13Viņš sacīja puisim: “Teic jel viņai: redzi, tu gādā par mums un uzņemies visas rūpes; ko tu gribi, lai es tev daru? Vai tev ir kas runājams pie ķēniņa vai karaspēka virspavēlnieka?” Viņa atbildēja: “Man pietiek ar saviem ļaudīm!”
14Viņš sacīja: “Ko tad lai viņai daru?” Gēhazī teica: “Viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.”
15Tad viņš sacīja: “Pasauc viņu!” Tas viņu sauca, un tā nostājās durvīs.
16Viņš sacīja: “Nākamajā gadā ap šo laiku tu turēsi rokās savu dēlu.” Viņa sacīja: “Nē, mans kungs, Dieva vīrs, nemelo savai kalponei!”
17Taču sieva kļuva grūta un nākamajā gadā ap to pašu laiku dzemdēja dēlu, kā Elīša viņai bija teicis.
18Kad bērns bija paaudzies, tas kādu dienu izgāja laukā pie sava tēva un pļāvējiem.
19Viņš sacīja savam tēvam: “Vai, mana galva, mana galva!” Un tēvs teica savam kalpam: “Nes to pie viņa mātes!”
20Tas aiznesa viņu pie mātes. Viņš sēdēja tai klēpī līdz dienas vidum un tad nomira.
21Viņa uzgāja augšā, nolika to Dieva vīra gultā, aizvēra durvis un izgāja ārā.
22Viņa pasauca savu vīru un sacīja: “Sūti pie manis, lūdzu, vienu no puišiem ar ēzeļmāti, es steigšos pie Dieva vīra un drīz būšu atpakaļ.”
23Viņš sacīja: “Kādēļ tu šodien iesi pie viņa – nav ne jauns mēnesis, ne sabats!” Viņa atbildēja: “Būs labi!”
24Viņa apsegloja ēzeļmāti un sacīja puisim: “Ved to, ej un neapstājies, līdz es teikšu.”
25Tā viņa gāja un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Dieva vīrs ieraudzīja viņu nākam un sacīja savam puisim Gēhazī: “Redzi, šūnēmiete!
26Steidzies viņai pretī un saki: vai tev, tavam vīram un bērnam klājas labi?” Viņa atbildēja: “Viss ir labi!”
27Tad viņa uzkāpa kalnā pie Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Gēhazī nāca to padzīt, bet Dieva vīrs viņam teica: “Liec viņu mierā, jo viņas dvēsele ir sarūgtināta, bet Kungs to ir apslēpis un nav man sacījis.”
28Un viņa teica: “Vai tad es lūdzu savam kungam, lai man ir dēls? Vai es neteicu, lai mani nemāna!”
29Viņš sacīja Gēhazī: “Apjoz savus gurnus, ņem manu zizli un ej. Ja kādu satiec, nesveicini, un, ja kāds tevi sveicina, neatbildi. Liec manu zizli pie zēna sejas.”
30Bet zēna māte sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es neatstāšos no tevis!” Tad viņš cēlās un gāja tai līdzi.
31Gēhazī bija aizgājis pirms viņiem un licis zizli pie zēna sejas, bet ne skaņas, ne maņas. Tad viņš griezās atpakaļ, satika Elīšu un teica: “Zēns nemostas!”
32Elīša ienāca namā, un, redzi, zēns miris noguldīts viņa gultā.
33Viņš ienāca, aizvēra durvis un lūdza Kungu.
34Tad viņš uzgūlās bērnam, lika savu muti uz viņa mutes, savas acis uz viņa acīm, savas rokas uz viņa rokām un piekļāvās viņam. Un zēna miesa kļuva silta.
35Viņš piecēlās un staigāja pa namu šurpu turpu, un atgriezies atkal uzgūlās zēnam. Tad zēns septiņas reizes nošķaudījās un atvēra acis.
36Viņš pasauca Gēhazī un sacīja: “Sauc šūnēmieti!” Tas viņu pasauca. Kad tā ienāca, viņš teica: “Ņem savu dēlu!”
37Tā pienāca, nokrita viņam pie kājām un zemojās. Tad viņa ņēma savu dēlu un izgāja ārā.
Nāve ir katlā!38Elīša atgriezās Gilgālā. Zemē bija bads, un praviešu dēli sēdēja viņa priekšā. Tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu un vāri putru praviešu dēliem.”
39Bet viens no viņiem izgāja laukā salasīt zaļumus. Viņš atrada savvaļas vīteni, savāca pilnu klēpi tā augļu un atnācis iegrieza tos putras katlā, jo tos nepazina.
40Un viņi ielēja vīriem ēdienu. Kad tie nobaudīja putru, tie kliedza: “Katlā nāve, ak, Dieva vīrs!” Tā nebija ēdama.
41Viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Viņš tos iebēra katlā un sacīja: “Lejiet ļaudīm, lai ēd!” Un katlā vairs nebija nekā slikta.
Simts vīru paēdināšana(Mt 14:13–21; 15:32–39)42Tad kāds vīrs nāca no Baālšališas un savā maisā atnesa Dieva vīram jauno maizi – divdesmit miežu maizes un augļus. Elīša sacīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”
43Viņa kalps sacīja: “Kas tas ir simts vīriem?!” Viņš atbildēja: “Dod ļaudīm, lai ēd, jo tā saka Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!”
44Viņš cēla tiem priekšā, tie ēda, un vēl atlika, kā Kungs bija teicis.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
