1Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās, apraudāja viņu un apbedīja viņa mājās Rāmā. Tad Dāvids cēlās un devās lejā uz Pārānas tuksnesi.
Nābāla sieva Abīgaila2Māonā bija kāds vīrs, kuram piederēja īpašums Karmelā. Šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam piederēja trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu. Viņš devās uz Karmelu cirpt savas avis.
3Šo vīru sauca Nābāls un viņa sievu Abīgaila. Sieva bija gudra un daiļa, bet vīrs – viņš bija kālebietis – pēc dabas skarbs un ļauns.
4Tuksnesī Dāvids padzirdēja, ka šis cērp savas avis.
5Dāvids sūtīja desmit puišus, sacīdams: “Uzkāpiet Karmelā un, kad nonāksiet pie Nābāla, sveiciniet viņu manā vārdā ar mieru.
6Sakiet: lai ilgs mūžs tev un miers, lai miers tavam namam un visam, kas tavs.
7Esmu dzirdējis, ka pie tevis ir avju cirpēji. Tad nu, kad tavi gani bija pie mums, mēs tos neaizskārām, un nekas viņiem nepazuda visu laiku, kamēr viņi bija Karmelā.
8Prasi saviem puišiem, un viņi tev pastāstīs! Lai mani puiši gūst tavu vēlību, jo labā dienā mēs esam atnākuši – sniedz jel, ko nu atrodi, saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam!”
9Dāvida puiši atnāca pie Nābāla un Dāvida vārdā pateica viņam visu, kas sakāms, un gaidīja.
10Nābāls atbildēja Dāvida kalpiem: “Kas ir Dāvids? Kas ir Jišaja dēls? Šodien ir milzums kalpu, kas pamukuši no sava kunga.
11Vai tad es došu savu maizi un ūdeni, un savu kaujamo lopu, ko esmu kāvis cirpējiem, kaut kādiem vīriem, par kuriem es pat nezinu, no kurienes tie ir?!”
12Dāvida puiši apgriezās un devās atpakaļ, atnāca pie Dāvida un visu viņam izstāstīja.
13Dāvids teica saviem vīriem: “Apjoziet zobenus!” Tie apjoza zobenus, un arī Dāvids apjoza zobenu. Ap četri simti vīru gāja līdzi Dāvidam, bet divi simti palika pie mantām.
14Viens no Nābāla kalpiem pastāstīja viņa sievai Abīgailai: “Palūk, Dāvids no tuksneša bija atsūtījis vēstnešus ar svētību pie mūsu kunga, bet viņš tos izlamāja.
15Taču tie vīri bija pret mums ļoti labi, viņi mūs neaiztika, un nekas mums nepazuda visu laiku, kamēr mēs bijām kopā ar viņiem uz lauka.
16Gan nakti, gan dienu viņi bija kā siena ap mums visu laiku, kamēr mēs, ganīdami avis, bijām ar tiem kopā.
17Tad nu zini un raugi, ko darīt, jo nelaime velkas pār mūsu kungu un visu viņa namu, bet viņš ir tāds neģēlis, ka ar viņu nevar sarunāt.”
18Abīgaila steigšus ņēma divi simti maizes, divus ādas vīna traukus, piecas jau sagatavotas avis, piecus mērus grauzdumu, simts rozīņu plāceņu un divi simti vīģu plāceņu un sakrāva uz ēzeļiem.
19Saviem puišiem viņa teica: “Ejiet pa priekšu, un es jums sekošu!” Bet savam vīram Nābālam viņa neko neteica.
20Jādama uz ēzeļa, viņa nonāca kalna aizsegā, un redzi – Dāvids ar saviem vīriem nāca lejā viņai pretī, un viņa tos sastapa.
21Dāvids bija teicis: “Tiešām, velti esmu sargājis visu, kas šim bija tuksnesī, ka viņam nekas nepazustu. Viņš man labu atmaksā ar ļaunu!
22Tā lai Dievs dara Dāvida ienaidniekiem un vēl vairāk, ja no visiem viņējiem es līdz rītam atstāšu dzīvu kaut vienu, kas pret mūri mīž!”
23Ieraudzījusi Dāvidu, Abīgaila steigšus nokāpa no ēzeļa, krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un klanījās līdz zemei.
24Viņa nokrita pie viņa kājām un sacīja: “Mans kungs, tā ir mana vaina! Ļauj, lai tava kalpone runā, uzklausi savu kalponi!
25Lai jel mans kungs neklausās šajā neģēlī Nābālā, jo, kāds viņa vārds, tāds viņš pats. Nejēga ir viņa vārds, un nejēdzība ir ar viņu. Bet es, tava kalpone, neredzēju mana kunga puišus – tos, kurus tu sūtīji.
26Un nu, mans kungs, – dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! – Kungs tevi ir atturējis izliet asinis un atriebt sevi ar paša roku. Lai taviem ienaidniekiem un tiem, kas vēlē manam kungam ļaunu, ir kā Nābālam!
27Te ir svētības dāvana, kuru tava kalpone atnesusi savam kungam, tā dodama puišiem, kas staigā mana kunga pēdās.
28Jel piedod savas kalpones pārkāpumu, un Kungs uzcels paliekamu namu manam kungam, jo mans kungs izcīna Kunga karus; un ļaunums netiks atrasts tevī nemūžam.
29Un, ja kāds cilvēks celtos tevi vajāt un tīkotu tavas dzīvības, tad Kungs būs iesējis mana kunga dzīvību dzīvo kūlī, bet tavu ienaidnieku dzīvības viņš izlingos ar lingu!
30Kad Kungs būs darījis manam kungam visu labo, ko viņš tev solījis, un iecēlis tevi par valdnieku Israēlā,
31lai tad mana kunga sirds neļogās un nav apgrūtināta ar velti izlietām asinīm – ka mans kungs pats sevi atriebis. Kad Kungs darīs labu manam kungam, piemini savu kalponi!”
32Dāvids teica Abīgailai: “Slavēts Kungs, Israēla Dievs, kas šodien tevi sūtījis man pretī!
33Svētīta tava izmaņa un svētīta tu, ka šodien atturēji mani, ka neaptraipos asinīm un neatriebju sevi pats!
34Patiešām – dzīvs Kungs, Israēla Dievs, kurš mani atturējis nodarīt tev ļaunu! – ja tu nebūtu steigusies nākt man pretī, līdz rīta gaismai Nābālam nebūtu atlicis neviena, kas pret mūri mīž.”
35Dāvids pieņēma no viņas rokām, ko viņa bija atnesusi, un teica: “Ej mājās ar mieru. Redzi, es esmu tevi uzklausījis un pagodinājis.”
36Kad Abīgaila atgriezās pie Nābāla, redzi, viņa namā bija tādas dzīres kā ķēniņam, sirds viņam līksma un pats galīgi piedzēries. Viņa tam itin neko neteica līdz rīta gaismai.
37No rīta, kad Nābālam dzērums bija izgājis, sieva tam visu izstāstīja. Sirds viņam pamira, un viņš sastinga kā akmens.
38Pēc kādām desmit dienām Kungs sita Nābālu, un viņš nomira.
39Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābāls miris, viņš teica: “Slavēts Kungs, kas atprasījis no Nābāla manu kaunu un atturējis savu kalpu no ļauna, bet Nābāla ļaunumu Kungs vērsis atpakaļ pār viņa galvu.” Un Dāvids sūtīja pie Abīgailas runāt, lai viņa kļūst tam par sievu.
40Dāvida kalpi atnāca uz Karmelu pie Abīgailas un runāja ar viņu, sacīdami: “Dāvids mūs sūtīja pie tevis, lai ņemtu tevi viņam par sievu.”
41Viņa piecēlās, noliecās ar seju līdz zemei un sacīja: “Redzi, tava verdzene gatava būt par kalponi un mazgāt kājas mana kunga kalpiem!”
42Abīgaila steigšus cēlās un sēdās uz ēzeļa, un piecas meičas gāja tai līdzi. Viņa devās nopakaļ Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva.
43Vēl Dāvids ņēma Ahīnoamu no Jizreēlas, un viņas abas bija tam sievas.
44Bet Sauls savu meitu Mīhalu, Dāvida sievu, deva Paltī, Lajiša dēlam, no Galīmas.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
