1Ja man dotu tuksnesī ceļinieku būdu,
tad es pamestu savu tautu
un no tiem aizietu,
jo tie visi ir
laulības pārkāpēji
un krāpnieku pulks!
2“Tie trin savas mēles
kā loka dzīslu,
runā melus, ne patiesību,
šai zemē tie vareni,
jo no ļauna uz ļaunu tie iet
un mani tie nepazīst,”
saka Kungs.
3“Ik vīrs lai sargās no kaimiņa
un neuzticas pat brālim,
jo brālis krāpj brāli
un kaimiņš baumodams staigā.
4Ik vīrs savu tuvāko viļ,
neviens nerunā patiesību,
savai mēlei tie iemācījuši runāt melus,
tie nopūlas, lai darītu ļaunu.
5Jūs tupat māņos
un liedzaties mani pazīt!”
saka Kungs.
6Tādēļ tā saka Pulku Kungs:
“Redzi, es kausēdams viņus pārbaudīšu!
Ko citu lai manai tautmeitai daru?
7Kā izasināta bulta
viņu mēle melš māņus,
ar muti tie runā mieru uz tuvāko,
bet sirdī tam lamatas taisa.
8Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
9Pār kalniem es celšu
raudas un žēlabu dziesmu
un pār tuksneša ganībām – vaimanas,
jo tās tā pārpelnotas,
ka ne cauri iziet,
nedzird pat lopus maujam,
debesu putni un zvēri –
visi pamukuši!
10“Es pataisīšu Jeruzālemi
par drupām un šakāļu midzeni,
Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu,
kur neviens nemīt.”
11Kurš ir tik gudrs, ka var to saprast? Uz ko lai runā Kunga mute? Kam viņš lai stāsta par to –
kādēļ nopostīta zeme
un pārpelnota kā tuksnesis,
ka ne cauri iziet?
12Kungs teica: “Tādēļ ka tie atmetuši manu bauslību, ko es tiem devu, un manai balsij nav klausījuši, ko es teicu, nav darījuši,
13bet no savas sirds stūrgalvības skrējuši pakaļ baāliem, kā viņu tēvi tiem mācījuši,
14redzi, tādēļ es, saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni dzirdīšu!
15Es viņus izkaisīšu starp tautām, kuras nepazīst ne viņi, ne viņu tēvi, un es trenkšu tiem pakaļ zobenu, līdz tos piebeigšu!”
16Tā saka Pulku Kungs:
“Jēdzieties, sauciet pēc gaudotājām,
sūtiet pēc gudrām sievām,
17lai tās steidz šurp
un sāk par mums žēlu dziesmu,
lai mūsu acis pierit asarām,
lai mūsu plaksti straumēs izplūst!
18Jo no Ciānas dzird
žēlu dziesmu:
kā mēs izpostīti, kā apkaunoti –
jo pametām zemi,
jo mūs iztrieca no mūsu mājokļiem!”
19Klausieties, sievas, Kunga vārdus,
atdariet ausis viņa mutes vārdiem
un māciet savām meitām žēlu dziesmu
un vaimanas viena otrai!
20“Nāve pa logu iekāpusi,
mūsu pilīs ienākusi,
bērnus no ielām nopļāvusi
un no laukumiem – jaunekļus.”
21Runā: “Tā saka Kungs:
ļaužu līķi kritīs kā mēsli pār lauku,
kā salmi pēc ražas vācēja –
tos vairs nesavāks!
22Tā saka Kungs:
lai gudrais nelīksmo savā gudrībā,
lai varonis nelīksmo savā varonībā,
lai bagātais nelīksmo savā bagātībā!
23 1Kor 1:31; 2Kor 10:17 Kas grib līksmot,
lai līksmo par to,
ka protas un pazīst mani,
jo es esmu Kungs,
es dodu zemei
žēlastību, tiesu un taisnību,
jo tas viss man tīk,
saka Kungs.
24Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad es pārmācīšu visus, kas ir apgraizīti, bet tomēr kā neapgraizīti!
25Ēģipti un Jūdu, un Edomu, un Amona dēlus, un Moābu, un tos, kam matiem apgriezta mala, kuri tuksnesī mīt, – jo visas tautas ir neapgraizītas un viss Israēls neapgraizītu sirdi!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
