1Visa Jūdas tauta izraudzīja sešpadsmit gadus veco Uzijāhu un iecēla par ķēniņu viņa tēva Amacjāhu vietā.
2Viņš atguva Jūdai Ēlatu un atjaunoja to, kad ķēniņš jau bija apgūlies pie saviem tēviem.
3Sešpadsmit gadu vecumā Uzijāhu sāka valdīt, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehīlja no Jeruzālemes.
4Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, kā bija darījis viņa tēvs Amacjāhu.
5Viņš turējās pie Dieva Zeharjahu laikā, un tas viņu mācīja bīties Dieva. Kamēr viņš turējās pie Kunga, Dievs viņam deva veiksmi.
6Viņš devās karot ar filistiešiem, nopostīja Gatas, Jabnes un Ašdodas mūrus un uzcēla pilsētas pie Ašdodas un citur, kur dzīvoja filistieši.
7Dievs viņam palīdzēja karot pret filistiešiem un arābiem, kas dzīvoja Gūrbaālā, un pret meūniešiem.
8Amonieši maksāja Uzijāhu meslus. Viņa ietekme sniedzās līdz pat Ēģiptei, jo viņš bija ļoti stiprs.
9Jeruzālemē pie Stūra vārtiem, Ielejas vārtiem un mūra stūros Uzijāhu uzcēla torņus un tos nostiprināja.
10Viņš uzcēla torņus arī tuksnesī un izcirta daudzas ūdens tvertnes, jo viņam bija daudz liellopu gan zemienēs, gan augstienēs un arī zemkopji un vīndari vīnadārzos un auglīgos laukos, jo viņš mīlēja zemi.
11Uzijāhu karaspēks bija apmācīts karot, un karā tie devās pa vienībām, sapulcēti pēc sava skaita, ko bija veicis rakstvedis Jeiēls un virsnieks Maasejāhu ķēniņa augstmaņa Hananjāhu vadībā.
12Varonīgu karavīru, tēvu namu galveno, bija divi tūkstoši seši simti.
13Tiem bija pakļauti trīs simti septiņi tūkstoši pieci simti vīru – karaspēks, kas spēja sargāt ķēniņu no ienaidniekiem.
14Uzijāhu visiem karavīriem lika sagādāt vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņas, lokus un lingas.
15Jeruzālemē viņš darināja pārdomātus kara rīkus, ko bija izgudrojuši amatnieki, – tos novietoja torņos un mūru stūros, un ar tiem šāva bultas un lielus akmeņus. Viņa slava izplatījās varen tālu, jo viņš saņēma brīnišķīgu palīdzību, līdz kļuva stiprs.
Uzijāhu lepnība un Dieva sods(2Ķēn 15:4–7)16Bet, kļuvis stiprs, viņš palika lepns un tādēļ tika iznīcināts. Viņš bija neuzticīgs Kungam, savam Dievam, – viņš gāja Kunga templī kvēpināt kvēpināmo uz kvēpināšanas altāra!
17Bet aiz viņa nāca priesteris Azarja kopā ar astoņdesmit spēcīgiem Kunga priesteriem.
182Moz 30:7–8; 4Moz 3:10Viņi nostājās pret ķēniņu Uzijāhu un teica: “Ne tev, Uzijāhu, jākvēpina Kungam, vienīgi priesteriem, Ārona dēliem, kas iesvētīti, lai kvēpinātu. Ej laukā no svētvietas, jo tu esi kļuvis neuzticīgs, – tā tu negūsi godu no Kunga Dieva!”
19Uzijāhu saskaitās – rokā viņam bija kvēpināmais, lai kvēpinātu. Kad viņš saskaitās uz priesteriem, viņam pierē parādījās spitālība! Tas notika, klātesot priesteriem, Kunga namā pie kvēpināšanas altāra.
20Augstais priesteris Azarja un visi pārējie priesteri paraudzījās uz viņu, un redzi – viņam pierē bija spitālība! Tie ar skubu veda viņu ārā no turienes, un arī viņš pats steidzās laukā, jo Kungs bija viņu sitis.
21Ķēniņš Uzijāhu palika spitālīgs līdz nāves dienai. Spitālības dēļ viņš dzīvoja atsevišķā namā un bija šķirts no Kunga nama. Viņa dēls Jotāms valdīja ķēniņa namā un tiesāja ļaudis.
22Pārējos Uzijāhu darbus, no pirmā līdz pēdējam, ir aprakstījis pravietis Jesaja, Āmoca dēls.
23Jes 6:1Uzijāhu apgūlās pie saviem tēviem, un to apbedīja pie viņa tēviem ķēniņu kapu laukā, sacīdami: “Viņš ir spitālīgais!” Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jotāms.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
