1Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera
2un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šim ceļam piederošus vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi.
3Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm.
4Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?”
5Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
6Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.”
7Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja.
8Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku.
9Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra.
10Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja. Kungs uzrunāja viņu parādībā: “Hananja.” Viņš atbildēja: “Redzi, Kungs, te es esmu.”
11Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies uz Taisno ielu un Jūdas mājā uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls. Redzi, viņš lūdz Dievu,
12un ir redzējis kādu vīru, vārdā Hananja, ienākam un uzliekam viņam rokas, lai viņš atkal varētu redzēt.”
13Hananja atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, kādus ļaunus darbus viņš darījis svētajiem Jeruzālemē.
14Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.”
15Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies turp, jo viņš ir man izredzēts rīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem.
16Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.”
17Un Hananja devās uz to namu un, uzlicis rokas viņam, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto garu.”
18Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts.
19Viņš paēda un atguva spēkus.
Sauls sludina DamaskāSauls pavadīja dažas dienas Damaskā kopā ar mācekļiem
20un tūdaļ sludināja sinagogās par Jēzu, ka viņš ir Dieva dēls.
21Visi, kas to dzirdēja, izbijās un runāja: “Vai tad šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc Jēzus vārdu, un tagad nācis šurp, lai apcietinātu un vestu tos pie virspriesteriem?”
22Bet Saula ietekme arvien pieauga, un viņš radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Sauls bēg no Damaskas23 ); visu mūžu viņa darīja labus darbus un apdāvināja nabagus.
37Tajā laikā viņa saslima un nomira. Viņu nomazgāja un guldīja augšistabā.
38Tā kā Jafa ir tuvu Lidai, mācekļi, izdzirdējuši, ka Pēteris ir tur, nosūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: “Nekavējoties dodies pie mums!”
39Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi. Kad viņš atnāca, viņu uzveda augšistabā, un līdzās viņam nostājās atraitnes, kas raudādamas rādīja kreklus un drēbes, ko Stirna bija darinājusi, kamēr vēl bija viņu vidū.
40Pēteris izsūtīja tās visas ārā, nokrita ceļos un lūdza Dievu. Tad viņš pagriezās pret mirušo un sacīja: “Tabita, celies augšā!” Un tā atvēra acis un, ieraudzījusi Pēteri, piecēlās sēdus.
41Viņš tai padeva roku un piecēla kājās. Pasaucis svētos un atraitnes, viņš atveda to viņu priekšā dzīvu.
42Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam.
43Jafā Pēteris uzkavējās ilgāku laiku pie ādmiņa Sīmaņa.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
