1Pēc tam bija tā: Dāvida dēlam Abšālomam bija skaista māsa, vārdā Tamāra, un Dāvida dēls Amnons iemīlējās viņā.
2Amnons tā cieta, ka kļuva slims savas māsas Tamāras dēļ, jo viņa bija jaunava, un Amnons saprata, ka viņam to neiegūt.
3Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, un Jehonādābs bija ļoti apķērīgs.
4Viņš tam teica: “Kāpēc tu katru dienu tāds sanīcis, ķēniņa dēls? Vai neizstāstīsi man?” Amnons tam atbildēja: “Es esmu iemīlējies Tamārā, sava brāļa Abšāloma māsā.”
5Un Jehonādābs viņam teica: “Liecies gultā un sirgsti. Kad tēvs nāks tevi apraudzīt, saki viņam: lūdzu, lai nāk mana māsa Tamāra un dod man ēst. Lai viņa gatavo maltīti manā klātbūtnē, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.”
6Un Amnons apgūlās un izlikās sasirdzis. Kad ķēniņš atnāca viņu apraudzīt, Amnons teica ķēniņam: “Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un manā klātbūtnē pagatavo pāris cepumu, ka es tos ēdu no viņas rokas.”
7Dāvids sūtīja uz mājām pēc Tamāras, sacīdams: “Jel nāc uz sava brāļa Amnona namu un pagatavo viņam maltīti!”
8Tamāra atnāca uz sava brāļa Amnona namu, kur viņš gulēja, izmīcīja mīklu un viņa klātbūtnē sataisīja un izcepa cepumus.
9Viņa ņēma pannu un nobēra viņam priekšā, bet viņš atteicās ēst. Amnons teica: “Sūtiet visus ārā!” – visi ļaudis aizgāja.
10Tad Amnons teica: “Nes ēdienu manā guļamistabā, un es ēdīšu no tavas rokas.” Tamāra ņēma cepumus, ko bija pagatavojusi, un ienesa sava brāļa Amnona guļamistabā.
11Kad viņa tos sniedza, lai tas ēstu, viņš to sagrāba un teica: “Nāc, guli ar mani, māsa!”
12Viņa tam teica: “Nē, brāli! Nepiesmej mani, jo Israēlā tā netiek darīts. Nedari tādu trakumu!
13Un es, kur lai es tad liekos ar savu kaunu? Un tu – tu kļūsi par nelgu Israēlā! Labāk runā ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs.”
14Bet viņš negribēja klausīties, un, būdams stiprāks par viņu, gulēja ar viņu.
15Pēc tam Amnonu pārņēma ļoti stiprs naids pret viņu. Naids, kas Amnonu pārņēma, bija vēl stiprāks par mīlestību, ko viņš bija jutis, un viņš tai uzsauca: “Celies un ej!”
16Viņa tam sacīja: “Nē, jo, sūtīdams mani prom, tu rīkojies daudz ļaunāk par to, ko man esi jau nodarījis!” Bet viņš negribēja klausīties.
17Viņš pasauca puisi, savu kalpu, un teica: “Izraidi jel šo te prom no manis, ārā no nama un aizslēdz durvis!”
18Viņa kalps izveda viņu ārā un aizslēdza durvis. Viņai mugurā bija tērps ar piedurknēm – šādas drēbes ķēniņa meitas valkāja jaunavības laikā.
19Tamāra kaisīja pīšļus uz galvas, pārplēsa savu garpiedurkņu tērpu, lika sev rokas uz galvas un gāja prom vaimanādama.
20Un viņas brālis Abšāloms teica viņai: “Vai tad kopā ar tevi nebija tavs brālis? Tad nu paliec klusu, mana māsa, viņš ir tavs brālis. Neņem to tik ļoti pie sirds.” Un Tamāra pamesta dzīvoja sava brāļa Abšāloma namā.
21Kad ķēniņš Dāvids to uzzināja, viņš ļoti noskaitās.
22Bet Abšāloms neteica Amnonam ne vārda – ne labu, ne ļaunu, jo Abšāloms ienīda Amnonu par to, ka tas piesmējis viņa māsu Tamāru.
Abšāloms atriebj savu māsu23Pēc diviem gadiem, kad pie Abšālomam Baālhācorā pie Efraima robežām bija sanākuši avju cirpēji, Abšāloms saaicināja visus ķēniņa dēlus.
24Abšāloms nāca pie ķēniņa un sacīja: “Jel redzi, pie tava kalpa ir avju cirpēji. Es lūdzu, lai ķēniņš ar saviem ļaudīm nāk pie sava kalpa.”
25Ķēniņš atbildēja Abšālomam: “Nē, mans dēls, mēs taču neiesim visi, ka nekļūstam tev par nastu.” Lai gan Abšāloms uzstāja, tomēr viņš negribēja iet un to svētīja.
26Tad Abšāloms teica: “Ja ne, tad lai pie mums nāk vismaz mans brālis Amnons.” Ķēniņš viņam jautāja: “Kāpēc viņam jāiet tev līdzi?”
27Bet viņš uzstāja, un ķēniņš atlaida viņam līdzi Amnonu un pārējos ķēniņa dēlus.
28Abšāloms pavēlēja saviem puišiem: “Pielūkojiet, kad Amnons būs iesilis no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! – tad nonāvējiet viņu un nebīstieties. Vai tad ne es jums to pavēlu? Esiet stipri un braši!”
29Un Abšāloma puiši darīja Amnonam, kā Abšāloms bija licis. Tad visi ķēniņa dēli pietrūkās kājās, uzlēca savos mūļos un bēga.
30Kamēr tie vēl bija ceļā, Dāvidu sasniedza ziņa: “Abšāloms ir nositis visus ķēniņa dēlus – neviens pats vairs nav dzīvs!”
31Ķēniņš pielēca kājās, pārplēsa savas drēbes un nokrita pie zemes – visi viņa kalpi stāvēja blakus pārplēstām drēbēm.
32Tad Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, bilda: “Lai mans kungs nedomā, ka viņi nokāvuši visus ķēniņa dēlus, vienīgi Amnons ir pagalam. Tāds ir bijis Abšāloma nodoms jau kopš tās dienas, kad tas piesmēja viņa māsu Tamāru.
33Lai nu mans kungs, ķēniņš, neņem pie sirds sacīto, ka visi ķēniņa dēli ir miruši, jo pagalam ir vienīgi Amnons.”
34Bet Abšāloms aizbēga. Puisis, kas stāvēja sardzē, paskatījās, un redzi – milzums ļaužu nāca no kalna puses pa to ceļu, kas viņam aiz muguras.
35Un Jehonādābs teica ķēniņam: “Redzi, ķēniņa dēli ir pārnākuši. Tā arī bija, kā tavs kalps sacīja!”
36Tikko viņš to bija pateicis, ienāca ķēniņa dēli un skaļi vaimanāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi sāka vaimanāt skaļā balsī.
372Sam 3:3Abšāloms aizbēga pie Gešūras ķēniņa Talmaja, Amīhūda dēla. Dāvids augām dienām sēroja pēc sava dēla.
38Bet Abšāloms trīs gadus palika Gešūrā, kur viņš bija aizbēdzis.
39Ķēniņš Dāvids ilgojās pēc Abšāloma, jo viņš bija samierinājies ar to, ka Amnons miris.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
