1Pēc tam Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību; tie divpadsmit bija ar viņu
2 apgabalā, kas iepretim Galilejai.
27Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos.
28Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!”
29Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šā cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām.
30Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši.
31Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī.
32Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva.
33Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka.
34Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos.
35Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās.
36Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja.
37Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā.
38Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams:
39“Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.
Jēzus dziedina Jaīra meitu un ar asinsteci slimo(Mt 9:18–26; Mk 5:21–43)40Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja.
41Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā,
42jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu.
43Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus, bet neviens nebija spējis to dziedināt;
44no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja.
45Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū.”
46Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.”
47Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela.
48Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.”
49Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.”
50To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.”
51Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei.
52Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.”
53Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi.
54Bet viņš, satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!”
55Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst.
56Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
