1Kāpēc Visuvarenais nav noteicis laikus
un slēpj savas dienas tiem, kas viņu pazīst?
2Ļaundari robežas pārceļ,
lopus nolaupa un sev gana,
3bāreņa ēzeli aizdzen,
ņem par ķīlu atraitnes vērsi,
4trūcīgo nogrūž no ceļa!
Visi nabagi meklē slēpties,
5kā mežēzeļi tie tuksnesī dodas
un nopūlas iztiku meklēt,
klajumā lūko barību bērniem,
6tīrumā tie mistrus sašķin,
ļaundara vīnadārzā tie plūc,
7kaili tie guļ, jo drānu nav
un nav apsega salā,
8kalnu lietū tie mirkst,
nav patvēruma – klinti tie skauj.
9Tiem bāreni atrauj no krūts
un no nabaga ņem ķīlu!
10Kaili tie skraida, tiem drānu nav,
izsalkuši tie kūļus nes,
11eļļu tie spiež dārzos,
min vīnspaidu, bet pašiem slāpst.
12Pilsētā cilvēki vaid,
nokauto dvēseles brēc,
bet Dievs nemana nelietību!
13Ir tādi, kas spītē gaismai,
tās ceļus tie nezina,
nestaigā tās takās.
14Pirms ausmas slepkava ceļas,
nabagu un trūcīgo nokauj,
pa nakti tas zogas kā zaglis.
15Laulības pārkāpēja acis mijkrēsli gaida,
saka: nemanīs mani ne acs! –
Savu vaigu tas aizsedz.
16Tumsā tie namus uzlauž,
bet dienā sēž ieslēgušies,
gaismas tie nejauš.
17Rīts tiem visiem kā nāves ēna,
tiem tīk šaušalas un nāves ēna.
18Ūdeņi tādus aizmēž!
Nolādēts viņu zemes gabals,
nenāks tie savā vīnadārzā!
19Izkaltusi zeme un tveice ņem sniega ūdeņus,
kaps ņem grēciniekus.
20Mātes klēpis aizmirsīs tos,
mielosies ar viņiem tārpi,
nepieminēs tos nekur –
lūst netaisnība kā koks!
21Tie aplaupa neauglīgu sievu bez bērniem
un atraitnei nedara labu.
22Viņš varenos izvazā ar savu spēku,
kad viņš ceļas, tie necer vairs dzīvot.
23Viņš dara tos drošus un spēcina,
bet viņa acis vēro to ceļus!
24Tie ceļas uz brīdi un vairs nav,
tie iznīkst kā visi, tie līkst,
kā vārpu gali tie vīst.
25Vai tā nav – kas man uzrādīs melus?
Kurš atspēkos manus vārdus?”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
