1Tas notika soģu valdīšanas laikā. Zemē bija bads, un kāds vīrs devās no Betlēmes Jūdā, lai apmestos Moāba laukos, – viņš pats, viņa sieva un divi viņa dēli.
2Šā vīra vārds bija Elīmelehs, viņa sievu sauca Naomi un abus viņa dēlus – Mahlons un Kiljons, tie bija efrātieši no Betlēmes Jūdā. Viņi devās uz Moāba laukiem un dzīvoja tur.
3Bet Elīmelehs, Naomi vīrs, nomira un atstāja viņu ar abiem dēliem.
4Tie ņēma sev sievas moābietes. Vienas vārds bija Orpa un otras vārds – Rute. Viņi tur dzīvoja kādus desmit gadus.
5Bet arī tie abi nomira – Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika bez abiem bērniem un vīra.
Naomi un viņas vedeklas6Kad viņa Moāba laukos uzzināja, ka Kungs ir gādājis par savu tautu un devis tai maizi, viņa kopā ar abām vedeklām cēlās, lai dotos atpakaļ no Moāba laukiem.
7Viņa atstāja vietu, kur bija dzīvojusi, un abas vedeklas devās ceļā kopā ar viņu, lai atgrieztos Jūdas zemē.
8Tad Naomi teica abām vedeklām: “Ejiet, atgriezieties katra savas mātes namā, un Kungs būs jums žēlīgs, un arī jūs esat tādas bijušas pret abiem mirušajiem un mani.
9Kungs jums dos – jūs atradīsiet drošību katra sava vīra namā.” Un viņa tās skūpstīja, bet tās sāka raudāt.
10Viņas teica: “Mēs kopā ar tevi atgriezīsimies pie tavas tautas!”
11Bet Naomi sacīja: “Ejiet atpakaļ, manas meitas! Kāpēc lai jūs nāktu ar mani? Vai tad man vēl būtu dēli, kas kļūtu jums par vīriem?
12Ejiet atpakaļ, manas meitas! Ejiet! Jo es esmu par vecu, lai būtu vīram. Ja es arī teiktu: man ir vēl cerība! – un pat ja es būtu naktī bijusi vīram un dzemdētu dēlus,
13vai tāpēc jums gaidīt, kamēr tie izaug? Vai tāpēc jums ieslēgties, paliekot bez vīra? Nē, manas meitas! Man ir ļoti rūgti jūsu dēļ, jo Kunga roka nākusi pār mani.”
14Tad viņas atkal sāka raudāt. Orpa atvadoties skūpstīja savu vīramāti, bet Rute pieglaudās tai.
15Un Naomi sacīja: “Redzi, tava svaine dodas atpakaļ pie savas tautas un saviem dieviem. Dodies atpakaļ arī tu tāpat kā tava svaine.”
16Bet Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt, ļauj sekot tev: kurp tu iesi – es iešu, kur tu mājosi – es mājošu, tava tauta būs mana tauta, tavs Dievs būs mans Dievs!
17Kur tu mirsi – es miršu, un tur mani apraks. Lai Kungs dara man tā un vēl vairāk – nāve vien šķirs mani no tevis!”
18Kad Naomi redzēja, ka viņa cieši apņēmusies nākt līdzi, viņa tai vairs neteica ne vārda.
19Tā viņas abas gāja, līdz nonāca Betlēmē. Kad viņas ieradās Betlēmē, visa pilsēta sarosījās viņu dēļ, un sievas runāja: “Vai tik tā nav Naomi!?”
20Bet viņa tām sacīja: “Nesauciet mani Naomi, sauciet mani – Mārā, jo Visuvarenais mani pārlieku sarūgtinājis.
21Pilna es aizgāju, un tukšu mani Kungs ir pārvedis. Kāpēc gan jūs saucat mani Naomi, ja Kungs ir liecinājis pret mani un Visuvarenais man pāri darījis!”
22Tā Naomi atgriezās, un kopā ar viņu no Moāba laukiem pārnāca viņas vedekla moābiete Rute. Viņas nonāca Betlēmē miežu pļaujas sākumā.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
