1Tev rags pie lūpām,
tu kā maitu lija pār Kunga namu –
tādēļ ka viņi pārkāpa manu derību
un pret manu bauslību noziedzās!
2Uz mani tie brēca:
mans Dievs!
Mēs tevi pazīstam –
te Israēls!
3Negribēja Israēls labu,
nu viņu vajā naidnieks!
4Viņi ķēniņus ieceļ –
bet ne no manis,
dod amatus augstmaņiem,
bet es tos nepazīstu!
Savu sudrabu un zeltu
tie pārkaļ par elkiem,
nu paši tiks iznīdēti!
5Atmests tavs teļš, Samarija,
kvēl manas dusmas pret tiem –
cik ilgi tie paliks nesodīti?!
6Israēls – tas ir amatnieks, kas to taisījis,
un tas nav Dievs! –
skaidās būs Samarijas teļš!
7Vēju tie sēj,
un vētru tie pļaus,
labība nav sadīgusi,
milti tur neiznāks;
varbūt ja iznāks,
tad sveši tos aprīs!
8Aprīts Israēls,
tagad tas starp tautām
kā netīkams trauks!
9Jo viņi uz Asīriju dodas,
kā ēzeļi klaiņā –
Efraims sev mīlniekus nolīdzis!
10Kaut arī tie nolīgst sev tautas,
es viņus sapulcināšu,
un tie ies mazumā
zem lielkungu ķēniņa nastas!
11Efraims gan cēla altārus,
bet tie viņam bija par grēku –
altārus, kur grēkot!
12Es viņam rakstīju milzum daudz likumu,
bet tie viņam sveši!
13Man pienesamos upurus tie kauj,
gaļu tie aprij,
bet Kungs tos negrib!
Tagad viņš atcerēsies to vainas
un piemeklēs viņu grēkus,
un tie atgriezīsies Ēģiptē!
14Aizmirsa Israēls savu Radītāju un cēla pilis,
un Jūda tik cēla nocietinātas pilsētas –
bet es uzsūtīšu uguni viņa pilsētām,
un tā aprīs to nocietinājumus!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.