1Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir ļauts par sevi runāt.” Tad Pāvils pacēla roku un sevis aizstāvībai sacīja:
2“Es uzskatu sevi par laimīgu, ķēniņ Agripa, ka tieši tavā priekšā man ir jāaizstāvas pret visu to, par ko jūdi mani apsūdz,
3jo tev vislabāk ir pazīstamas jūdu ieražas un svarīgākie jautājumi, tādēļ es tevi lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt.
4Tiešām, manu dzīvi visi jūdi zina jau no manas jaunības, kā tā sākumā ritēja manā tautā Jeruzālemē,
5Apd 23:6; Flp 3:5labi pazīdami mani no paša sākuma, kad es dzīvoju kā visstingrākā novirziena dievbijīgs farizejs, – ja vien viņi gribētu par mani liecināt.
6Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, –
7par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
8Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos?
9Apd 8:3; 22:4–5Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams.
10To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju.
11Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa(Apd 9:1–19; 22:6–16)12Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli,
13un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus.
14Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani aramiešu valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt.
15Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā.
16Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu.
17Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu,
18lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem.
Pāvila liecība jūdiem un pagāniem19Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm.
20Apd 9:20, 28–29Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus.
21Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot.
22Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši –
231Kor 15:20; Jes 42:6; 49:6ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.”
Pāvils aicina Agripu ticēt evaņģēlijam24Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.”
25Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus.
26Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā.
27Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.”
28Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Ātri gan tu mani pataisi par kristieti!”
29Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.”
30Tad ķēniņš, vietvaldis un Berenīke, un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās
31un, iedami prom, cits citam sacīja: “Šis cilvēks nav darījis nekā tāda, ka būtu pelnījis nāvi vai važas.”
32Bet Agripa sacīja Fēstam: “Šo cilvēku varētu atlaist, ja vien viņš nebūtu piesaucis cēzaru.”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
