1Bija nīsāna mēnesis ķēniņa Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā. Vīns bija viņa priekšā, es ņēmu vīnu un devu to ķēniņam. Nekad agrāk es nebiju noskumis viņa priekšā.
2Ķēniņš man vaicāja: “Kāpēc tu esi noskumis? Tu taču neesi slims?! Tātad noskumusi ir tava sirds!” Tad es varen izbijos.
32Ķēn 25:8–10; 2L 36:19; Jer 52:12–14Es teicu ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Kā lai neskumstu, ja pilsēta, kurā ir manu tēvu kapi, ir nopostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?”
4Ķēniņš man sacīja: “Ko tad tu gribi?” Tad es pielūdzu debesu Dievu
5un sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, ka tavs kalps gūst tavu vēlību, tad sūti mani uz Jūdu, uz pilsētu, kur ir manu tēvu kapi, un es to atjaunošu!”
6Ķēniņš – viņam blakus sēdēja ķēniņiene – man sacīja: “Cik ilgi tu ceļosi, un kad tu atgriezīsies?” Ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es noteicu laiku.
7Es sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, lai man dod vēstules Rietumeifratas apgabala pārvaldniekiem, ka viņi man ļauj nonākt Jūdā,
8un vēstuli ķēniņa mežsargam Āsāfam, lai viņš man dod kokus baļķiem – tempļa vārtiem, pilsētas mūrim un namam, kur dzīvot.” Ķēniņš man to iedeva, jo Dieva roka bija ar mani uz labu.
9Tad es devos pie Rietumeifratas apgabala pārvaldniekiem un nodevu tiem ķēniņa vēstules. Ķēniņš man bija sūtījis līdzi karaspēka virsniekus un jātniekus.
10Kad to uzzināja horonietis Sanballats un kalps Tobīja, amonietis, tie ļoti noskaitās, ka kāds ir nācis gādāt labumu Israēla dēliem.
Nehemija apskata Jeruzālemes mūrus11Es iegāju Jeruzālemē un paliku tur trīs dienas.
12Naktī es cēlos, kopā ar mani bija daži vīri, bet es nevienam neteicu, ko man Dievs sirdī bija licis darīt Jeruzālemei. Man nebija cita lopa kā vien tas, uz kura es jāju.
13Naktī es izgāju pa Ielejas vārtiem uz Šakāļu avotu un Mēslu vārtiem. Es pārlūkoju sagrautos Jeruzālemes mūrus un ugunī sadedzinātos vārtus.
14Es pagāju garām Avota vārtiem, pie Ķēniņa baseina, bet tur nebija vietas, kur mans lops tiktu cauri.
15Tad naktī es kāpu augšā pa ieleju un pārbaudīju mūri. Atpakaļ es nokļuvu pa Ielejas vārtiem, tā es atgriezos.
16Bet ierēdņi nezināja, kurp es biju gājis un ko darījis. Es vēl to nebiju teicis jūdiem, priesteriem, dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem, kas strādā.
Celsimies un celsim17Tad es tiem sacīju: “Jūs redzat ļaunumu, kādā esam nonākuši, – Jeruzāleme ir panīkusi un tās vārti ir sadedzināti! Nāciet, atjaunosim Jeruzālemes mūrus, lai neesam par apsmieklu!”
18Es tiem stāstīju par savu Dievu, ka viņš ir bijis man labvēlīgs, un arī to, ko man bija teicis ķēniņš. Un tie teica: “Sāksim atjaunot!” Un viņu rokas apņēmās darīt labu.
19Kad to uzzināja horonietis Sanballats, kalps Tobīja, amonietis, un arābs Gešems, tie izsmēja un nicināja mūs, sacīdami: “Ko tad nu jūs taisāties darīt? Dumpoties pret ķēniņu?”
20Bet es tiem atbildēju: “Debesu Dievs dod mums veiksmi, mēs esam viņa kalpi un sāksim atjaunot! Bet jums nav nedz mantojuma, nedz noteikšanas, nedz piederības Jeruzālemē!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
