2. Samuēla 18 - Revised New Latvian Inter-confessional Bible 2024

Abšāloma nāve

1Dāvids nostādīja karapulku, kas bija pie viņa, un iecēla virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem.

2Tad Dāvids sūtīja karapulku kaujā – trešo daļu Joāba vadībā, trešo daļu Abīšaja, Cerūjas dēla, Joāba brāļa vadībā, un trešo daļu gatieša Itaja vadībā. Ķēniņš sacīja ļaudīm: “Ietin iešu jums līdzi – es ar!”

3Ļaudis sacīja: “Nenāc! Ja mēs bēgtin bēgsim, par mums tiem maza bēda! Ja puse no mums ies bojā, par mums tiem maza bēda! Jo tu viens pats kā desmit tūkstoši no mums – būs labāk, ja tu mūs no pilsētas atbalstīsi!”

4Ķēniņš tiem sacīja: “Kā jums šķiet labāk, tā es darīšu!” Ķēniņš nostājās pie vārtiem, un viss karapulks izgāja pa simtiem un pa tūkstošiem.

5Ķēniņš pavēlēja Joābam, Abīšajam un Itajam: “Es jūs lūdzu, esiet saudzīgi pret šo puisi Abšālomu!” Viss karapulks dzirdēja, ko ķēniņš par Abšālomu pavēlēja visiem virsniekiem.

6Karapulks izgāja Israēlam pretī, un kauja notika Efraima mežā.

7Tur Dāvida kalpi sakāva Israēla pulku. Tā todien bija milzīga sakāve – divdesmit tūkstoši krita.

8Kauja pletās pa visu zemi, un mežs todien aprija vairāk ļaužu nekā zobens.

9Abšāloms sastapās ar Dāvida kalpiem. Abšāloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis pagāja zem liela ozola zaru jūkļa, Abšāloma mati ieķērās ozola zaros un viņš palika starp debesīm un zemi, un mūlis zem viņa aizgāja.

10Kāds vīrs to ieraudzīja un teica Joābam: “Redzi, es redzēju Abšālomu karājamies ozolā!”

11Joābs sacīja tam vīram, kas viņam to pateica: “Kā – tu redzēji?! – kādēļ tad nenotrieci viņu turpat zemē? Tu būtu no manis dabūjis desmit sudraba gabalus un jostu!”

12Tas vīrs atbildēja Joābam: “Pat ja man iesvērtu tūkstoš sudraba gabalu, es nepaceltu roku pret ķēniņa dēlu, jo, mums dzirdot, ķēniņš pavēlēja tev, Abīšajam un Itajam: saudzējiet taču to puisi Abšālomu! –

13Ja es izdarītu tādu viltību, pats savai dzīvībai kaitēdams, tas nepaliktu apslēpts ķēniņam, bet tu būtu stāvējis malā.”

14Joābs teica: “Nav man te ko gaidīt uz tevi!” – un, paķēris rokā trīs šautras, ietrieca tās Abšāloma sirdī – tas vēl dzīvs karājās ozola lapotnē.

15Desmit puiši, Joāba ieroču nesēji, apstāja Abšālomu, kāva un nonāvēja viņu.

16Tad Joābs pūta ragu, un karapulks pārstāja vajāt Israēlu, jo Joābs viņus apturēja.

17Viņi ņēma Abšālomu, ielika to lielā bedrē mežā un virsū sakrāva ļoti lielu akmeņu kaudzi. Bet visi israēlieši bēga katrs uz savu telti.

18Abšāloms, vēl dzīvs būdams, bija uzslējis sev piemiņas stabu Ķēniņu ielejā, jo viņš domāja: “Man nav dēla, kas nestu tālāk manu vārdu.” Viņš nosauca piemiņas stabu savā vārdā, un to sauc par Abšāloma piemiņas stabu līdz šai dienai.

Ziņa par uzvaru ķēniņam

19Ahīmaacs, Cādoka dēls, teica: “Ļauj, ka skrienu un nesu ķēniņam labo ziņu, ka Kungs viņu iztiesājis no viņa ienaidnieku rokām.”

20Joābs sacīja viņam: “Šodien tu nebūsi labās ziņas nesējs. Nesīsi ziņu citu reizi, nevis šodien, kad ķēniņa dēls miris.”

21Un Joābs teica kādam kūšietim: “Ej, stāsti ķēniņam, ko esi redzējis!” Kūšietis palocījās Joābam un aizskrēja.

22Ahīmaacs, Cādoka dēls, atkal sacīja Joābam: “Lai būtu kā būdams, ļauj, es arī skriešu pakaļ kūšietim!” Joābs sacīja viņam: “Kāpēc gan tu skriesi, mans dēls, – tev nav labas ziņas, ko nest!”

23“Lai būtu kā būdams, es skriešu!” Joābs sacīja: “Skrien arī!” – un Ahīmaacs aizskrēja pa līdzenuma ceļu un apsteidza kūšieti.

24Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, un sargs staigāja pa vārtu jumtu uz mūra. Viņš ieskatījās, un redzi – kāds vīrs viens pats skrien!

25Sargs sauca un pavēstīja ķēniņam. Ķēniņš sacīja: “Ja viņš viens, tad tam ir laba ziņa.” Un tas nāca tuvāk un tuvāk.

26Tad sargs ieraudzīja vēl vienu skrejošu vīru, un sargs uzsauca vārtu sargam: “Re, vēl viens vīrs skrien!” Ķēniņš sacīja: “Tas arī būs ziņnesis.”

27Sargs sacīja: “Es redzu, ka pirmais skrien gluži kā Ahīmaacs, Cādoka dēls.” Ķēniņš sacīja: “Tas ir krietns vīrs un nāk ar labu ziņu.”

28Un Ahīmaacs sauca ķēniņam: “Miers!” Viņš noliecās ķēniņam ar seju līdz zemei un sacīja: “Slavēts Kungs, tavs Dievs, kas gūstījis tos vīrus, kuri pacēla roku pret manu kungu, ķēniņu!”

29Ķēniņš prasīja: “Kā klājas tam puisim Abšālomam?” Ahīmaacs sacīja: “Es redzēju lielu kņadu, kad Joābs izsūtīja ķēniņa kalpu un mani, tavu kalpu, bet es nezinu, kas tur bija!”

30Ķēniņš sacīja: “Paej malā un gaidi šeit!” Viņš pagāja malā un apstājās.

31Un redzi – ienāca kūšietis un sacīja: “Saņem labu ziņu, mans kungs, ķēniņ, jo Kungs tevi iztiesājis no visu to rokām, kas pret tevi sacēlušies!”

32Un ķēniņš prasīja kūšietim: “Kā klājas tam puisim Abšālomam?” Kūšietis sacīja: “Lai tā, kā šim puisim, notiek ķēniņa ienaidniekiem un visiem, kas pret tevi ceļas ar ļaunu!”