1Dāvids teica Kungam šo dziesmu dienā, kad Kungs viņu glāba no visu viņa ienaidnieku un Saula rokas.
2Viņš teica:
“Kungs – mana radze,
mans cietoksnis, mans glābējs!
3Dievs – mana klints,
uz kuras tveros, mans vairogs,
mans glābšanās rags, mana kalnu pils!
Mans patvērums, mans glābējs –
tu mani glāb no varmācības!
4Lai slavēts! – es saucu uz Kungu –
no saviem naidniekiem es glābts!
5Mani apņēma nāves bangas,
gāzās pār mani posta straumes,
6šeola saites apņēma mani,
tvēra pēc manis nāves slazdi,
7savās bēdās es saucu Kungu,
es saucu savu Dievu –
viņš savā pilī dzird manu balsi,
mans palīgā sauciens skan viņa ausīs.
8Tad līgojās un drebēja zeme,
debesu pamati šūpojās un grīļojās,
jo viņam bija dusmas.
9Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns – no viņa mutes,
liesmu dzirkstis no viņa sprakst!
10Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
negaisa mākonis viņam zem kājām!
11Ķerubā jāšus viņš laidās –
viņu redzēja uz vēja spārniem,
12viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
juma ūdeņu blīvu, mākoņvālus,
13spožumā viņa priekšā liesmoja uguns dzirkstis!
14Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
15Viņš laida bultas un kliedēja tos,
zibeni – un mulsināja tos.
16Kļuva redzamas jūras gultnes,
atsedzās vaļā pasaules pamati –
no Kunga rāšanās, no viņa nāšu dvašas!
17Viņš sniedzās no augstumiem,
ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18izglāba mani no stiprā naidnieka,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20Viņš izveda mani plašumos,
viņš izglāba mani, jo mīlēja mani.
21Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23visi viņa lēmumi man acu priekšā,
un viņa likumi – no tiem nenovērsos!
24Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25Kungs atalgoja mani pēc manas taisnības,
pēc manas šķīstības viņa acu priekšā!
26Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27sirdsšķīstajam tu esi sirdsšķīsts,
greizajam – greizs!
28Tu paglāb nabaga ļaudis,
bet augstprāšus ar skatienu pazemo,
29jo tu esi mans gaismeklis, Kungs!
Kungs manu tumsu dara gaišu!
30Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31Dievs – viņa ceļš taisns!
Kunga sacītais – skaidrs, vairogs viņš visiem,
kas tveras pie viņa!
32Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš –
klints kā vien mūsu Dievs?
33Dievs, mans varas stiprums –
viņš izlauž man ceļu nevainojami,
34 Ebr 3:19 devis man kājas kā stirnai,
manās augstienēs mani stiprinājis!
35Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!
36Tu man devi savu glābēja vairogu,
tava atbilde mani paaugstina.
37Tu darīji platus man soļus,
nu neļogās mani stilbi.
38Es vajāju naidniekus un nīcināju tos,
negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39es satriecu tos un nobeidzu,
ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām!
40Kaujai tu apjozi mani ar spēku,
apakš manis tu nolieci dumpiniekus,
41tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju!
42Tie cieši raugās, bet glābēja nav,
uz Kungu – bet viņš tiem neatsaucas!
43Es samalu tos kā zemes pīšļus,
kā dubļus uz ielas tos saberzu, saminu!
44Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani norīkoji ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45Svešuma dēli lišķēja man –
kā padzird, tā tūliņ klausa!
46Svešuma dēliem sašļuka dūša,
sajozušies tie nāk no saviem cietokšņiem.
47Dzīvs Kungs! Svētīta mana klints!
Cildināts mans Dievs – mana glābiņa klints!
48Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un noliecis tautas apakš manis,
49kurš izvedis mani no naidniekiem! –
Tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50tādēļ slavēšu tevi starp tautām, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!
51Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
