1Derību slēdzu ar savām acīm,
ka uz jaunavu pat neskatīšos!
2Kādu daļu man dos Dievs augšā?
Ko man mantot no Visuvarenā augstumos?
3Vai nenāks posts pār netaisno,
vai netiks atmests ļaundaris?
4Vai viņš neuzmana manus ceļus,
vai neskaita man ik soli?
5Vai es niecībā staigājis esmu,
vai kājas man steigušās uz viltu?
6Lai viņš sver mani taisnības svaros,
lai Dievs manu krietnumu izzina!
7Ja soļi man novērsušies no ceļa,
ja sirds steigusi acīm līdzi,
ja negods lipis pie plaukstām –
8tad lai es sēju, bet cits lai ēd
un manus dēstus lai izplūc!
9Ja mana sirds sievietei ļāvās,
ja glūnēju pie kaimiņa sliekšņa,
10tad lai mana sieva citam maļ,
lai citi pie viņas guļ –
11jo tā būtu negantība
un vaina, kas jānes pie tiesas! –
12un uguns, kas noēd līdz pazudināšanai
visu manu guvumu līdz pat saknēm!
13Ja darīju pāri savam kalpam
vai kalponei, kad tie ar mani gāja tiesā,
14ko tad man darīt, kad celtos Dievs?
Kad viņš sauktu – ko atbildēt man?
15Viņš mātes miesās mūs radīja abus,
viņš mātes klēpī mūs darināja!
16Vai esmu nabagiem liedzis prieku
vai atraitnes acīm licis raudāt,
17vai ēdu savu kumosu viens,
vai bārenim no tā nedevu?
18Kopš jaunības dienām es to audzināju kā tēvs,
kopš mātes klēpja izpalīdzēju.
19Ja redzēju kādu pliku nīkstam
vai kad bēdulim apsega nebij –
20vai viņa gurni neslavēja mani,
ka silda tos manu jēru vilna?
21Ja es cēlis pret bāreni roku,
zinādams sev atbalstu tiesā,
22tad lai man lāpstiņas atlīp no pleciem,
lai roka nolūst no delma!
23Jo šausmina mani Dieva posts
un viņa dižumu es nespēju panest!
24Vai uz zeltu es paļāvos
un kalumiem teicu: ak, jūs mans balsts!?
25Vai priecājos, ka man mantas daudz,
ka diženi guvusi mana roka?
26Vai lūkojos saulē, kā tā spīd,
un uz mēnesi – cik lepni staigā!
27Vai mana sirds tiem paslepen ļāvās
un es tiem sūtīju skūpstu? –
28tā būtu vaina, kas nesama pie tiesas, –
es būtu noliedzies Dievu tur augšā!
29Vai priecājos par mana naidnieka postu,
vai tīksminājos, kad tam gāja ļauni?
30Es taču neļāvu aukslējām grēkot
un viņa dzīvību nelādēju!
31Vai tad neteica mana nama ļaudis:
ikviens ir paēdis pie viņa podiem? –
32Svešinieks nenakšņoja laukā,
ceļiniekam es atvēru durvis.
33Vai slēpu – kā cilvēki – savus pārkāpumus,
vai paslēpu azotē savu vainu?
34Vai baidījos ļaužu pūļa
vai radu nievu es bijos,
aiz kauna nekāpdams slieksnim pāri?
35Kaut būtu, kas uzklausa mani!
Te mana liecība – lai Visuvarenais atbild!
Lai grāmatu raksta, kas nāk ar mani tiesā!
36Tiešām, uz pleciem nēsāšu to,
kā vainagu galvā to likšu!
37Atklāšu savas gaitas viņam,
kā lielkunga priekšā stāšos viņa priekšā.
38Ja mani tīrumi pret mani sauktu,
ja vienā balsī vagas kliegtu,
39ka es ražu bez maksas ēdu
un tās saimniekus postā dzenu, –
40tad lai kviešu vietā aug dzelkšņi
un miežu vietā nezāles!”
Ījaba runas beidzas.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.