1Elīfazs no Tēmānas atbildēja, sacīdams:
2“Ja tev ko teiks, vai izturēsi?!
Bet kurš spēs klusu ciest?
3Redzi, daudzus tu pamācīji,
gurdas rokas tu spēcināji,
4klupušu cēla tavi vārdi,
ļodzīgus ceļus tu stiprināji!
5Bet nu:
pār tevi nāk – tu neizturi,
tevi piemeklē – tu iztrūksties!
6Vai dievbijība nav drošums tev
un cerība tev – taisnais ceļš?
7Atceries, kad gan šķīstais ir izdeldēts,
kur gan taisnie iznīdēti?
8Gan redzēju:
kas postu ar un mokas sēj – to arī pļauj,
9caur Dieva elpu visi zūd,
un viņa dusmu dvaša tos aprij.
10Lauvu rūkoņa, lauvas balss,
un jauno lauvu ilkņi pagalam,
11lauva iznīkst bez medījuma,
un lauvenes mazuļi izklīst!
12Zagšus piezagās man vārds,
tikai čukstu noģieda auss
13neskaidrās jausmās, ko nes nakts,
kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs.
14Bailes un drebas sagrāba mani
un manus kaulus iztrūcināja.
15Dvesma aizskāra manu vaigu,
mati saslējās uz miesas!
16Kāds stāv – es neatskārstu! –
tikai veidols acu priekšā,
viegla vēsma, un atskan balss:
17vai cilvēks paliks priekš Dieva taisns?
Vai Radītājam šķīsts liksies vīrs?
18Redzi, saviem kalpiem viņš neuzticas
un saviem eņģeļiem pierāda vainu –
19kur nu vēl tiem, kas mīt māla namos,
kam pamati zemes pīšļos!
Nospiedīs tos tā kā kodes,
20no rīta līdz rietam tie jau sabirst,
neviens pat nemana, kā tie zūd!
21Vai telts virve tiem nesatrūks?
Tie mirs, nekļuvuši gudri.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
