1Cilvēkam, kas no sievas dzimis,
dienu maz, bet nemiera daudz!
2Kā puķe tas dīgst un vīst,
bēg kā ēna un nepaliek.
3Un pār tādu tu turi vaļā acis,
un mani tu ved tiesāties ar sevi?
4Vai var celties no nešķīsta šķīsts?
It nekad!
5Ja noteiktas tā dienas,
ja tā mēnešu skaitu tu zini,
ja tu tam robežas licis, ko šis nepārkāps, –
6novērs skatienu no viņa, lai atspirgst,
līksms kā algādzis, kam diena garām!
7Jo pat kokam ir cerība,
ka nocirsts vēl ataugas dzīs,
un tā atvases neiznīks –
8kaut sakne tam zemē dēd
un pīšļos iztrup celms,
9no ūdens dvašas tas plaukst
un dzinumus dzen kā stāds.
10Vīrs mirst, kad spēki izsīkst,
iznīkst cilvēks – un kur viņš ir?
11Ezerā ūdeņi zūd,
straume noplok un žūst,
12un cilvēks apgūlies vairs necelsies!
Līdz debess zudīs, tie nemodīsies,
tos necels no viņu miega!
13Vai tad kapā tu paslēpsi mani,
glabāsi mani, līdz dusmas pāriet,
noliksi laiku, kad mani atcerēties?
14Ja vīrs nomirst – vai atkal dzīvos?
Es ciestos visu klausības laiku,
kamēr atnāk nomainīt mani!
15Tu sauktu, un es tev atbildētu,
pēc savu roku darba tu ilgotos!
16Jo tad tu uzraudzītu manus soļus,
tu nevērotu vairs manus grēkus,
17manus pārkāpumus tu tīstoklī aizzīmogotu,
aizziestu manas vainas!
18Bet patiesi, kalns krīt un sabrūk,
un klints iziet no savas vietas,
19kā ūdens akmeņus izgrauž
un pali aizrauj zemes pīšļus,
tā tu sagrauj cilvēka cerību!
20Tu pieveic viņu, uz mūžu viņš prom,
tu pārvērt tam vaigu un pašu padzen.
21Tā dēli ir godā, bet viņš to nezina,
kaunā tie nonāk, bet viņam ne jausmas.
22Tik viņa miesai par viņu sāp,
un viņa dvēsele par viņu sēro.”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
