1Pie viņa sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes.
2Ieraudzījuši, ka daži viņa mācekļi ar netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēd maizi –
3jo farizeji un visi jūdi, vecajo paražas turēdami, neēd, pirms nav īpaši mazgājuši rokas;
4tāpat no tirgus pārnākuši, tie neēd, iekams nav šķīstījušies, un vēl daudz ko citu viņi uzņēmušies ievērot: vīna kausu, kannu un vara trauku šķīstīšanu –,
5tādēļ farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: “Kādēļ tavi mācekļi nedzīvo pēc vecajo paražām, bet maizi ēd ar nemazgātām rokām?”
6.”
9Un viņš turpināja: “Jums labi izdodas atmest Dieva bausli, lai turētu savas paražas.
10
17Kad viņi iegāja namā, prom no ļaudīm, mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību.
18Un viņš tiem sacīja: “Vai arī jūs esat tādi nejēgas? Vai jūs nesaprotat, ka tas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, nespēj viņu sagānīt?
19Jo tas neieiet viņa sirdī, bet vēderā un iziet ārā, tā šķīstot katru barību.”
20Un tad viņš teica: “Kas no cilvēka iziet, tas sagāna cilvēku.
21Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība,
22laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, izlaidība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība.
23Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.”
Pagānu sievietes lielā ticība(Mt 15:21–28)24No turienes viņš aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts,
25jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām.
26Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas.
27Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.”
28Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.”
29Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.”
30Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis.
Kurlmēmā vīra dziedināšana31Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū.
32Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas.
33Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli.
34Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries!
35Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt.
36Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja.
37Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
