1Ījabs atbildēja, sacīdams:
2“Patiesi zinu, ka tā!
Bet kurš cilvēks taisns Dieva priekšā?
3Kurš gribēs ar viņu tiesāties?
Tas nespēs atbildēt ne reizi no tūkstoša!
4Gudrs viņš sirdī, spēkā stiprs –
kurš pretojies viņam un palicis sveikā?
5Viņš stumda kalnus, un tie nezina,
kas tos apgāž savās dusmās,
6viņš tricina zemi no tās vietas,
un tās balsti ļogās,
7viņš pavēl saulei, lai neuzlec,
un zvaigžņu priekšā zīmogu liek,
8viņš debesis izpleš viens pats
un jūras bangas kājām min,
9 radījis viņš,
gan Sietiņu, gan Dienvidu kambarus.
10Viņš veic lielas lietas, ka ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita!
11Redzi, viņš iet garām, bet es neieraugu,
viņš aizsteidzas, bet nemanu viņu.
12Redzi, viņš sagrābj – kurš liegs viņam,
kas uzsauks viņam: ko tu dari!
13Dievs neaptur savas dusmas,
viņa priekšā liecas lepnā palīgi!
14Kā tad es atbildēšu viņam?
Kā rast vārdus, ko sacīt viņam?
15Kaut man taisnība, nerodu atbildēt –
lūgtin man jālūdzas savu Soģi!
16Ja es sauktu un viņš atbildētu –
neticu, ka viņš mani uzklausīs!
17Viesulī viņš mani satriec,
cērt man daudz brūču par neko,
18neļauj man atvilkt elpu,
mielo mani ar rūgtu!
19Ja spēkoties – viņš stiprāks,
ja pie soģa – kas mans liecinieks?
20Kaut es taisns, mana mute pels mani,
kaut es nevainīgs, viņš vainos mani!
21Es esmu nevainīgs!
Es nezinos sevi.
Man riebj dzīvot!
22Tādēļ saku: viss vienalga!
Gan krietno, gan ļaundari viņš nomaitā.
23Ja pātaga pēkšņi nokauj,
par šķīsto izbailēm viņš smej!
24Ļaundaru rokās nodota zeme,
tās tiesnešiem vaigu viņš aizklāj –
ja ne viņš, kurš tad?
25Par ziņnesi žiglāk man dienas steidz,
tās aiztrauc, neredzējušas laba,
26aizšaujas kā niedru laivas,
kā ērglis, kas metas uz ēsmu.
27Ja es saku: mitēšos gausties,
pacelšu acis, lai atspirgstu, –
28satrūkstos savās sāpēs,
zinu, tu neattaisnosi mani.
29Es tas negantais!
Ko tad lai velti nopūlos?
30Ja es mazgātos sniega ūdenī
un šķīstītu delnas ar sārmu,
31tad vircas bedrē tu iemestu mani,
ka es riebtos pat paša drānām!
32Viņš nav cilvēks kā es –
kā lai atbildu viņam,
kā mums abiem stāties pie tiesas?
33Starp mums šķīrēja nav,
kas uzliktu roku mums abiem.
34Lai savu rīksti viņš atrauj man,
un viņa briesmas lai nevajā mani,
35tad runāšu, viņu nebīdamies,
jo neesmu vis tāds!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
