4 Maccabees 6 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals

1Kad Elāzārs tā bija atbildējis uz tirāna ieteikumu, sargi, kas stāvēja apkārt, sagrāba Elāzāru un varmācīgi vilka uz moku rata.

2Vispirms viņi sirmgalvi izģērba, bet viņš spēja saglabāt godbijības cienīgu stāju.

3Pēc tam, sasējuši viņa rokas no abām pusēm, tie sita viņu ar pletnēm.

4Viņam pretim stāvēja saucējs un kliedza: “Pakļaujies ķēniņa pavēlēm!”

5Bet Elāzārs, lepns un drosmīgs, kāds viņš arī patiesībā bija, pat nepakustējās, it kā viņš tiktu mocīts pa miegam.

6Sirmgalvis bija pacēlis savas acis pret debesīm, bet viņa miesu plosīja pletņu cirtieni, asinis plūda zemē, un viņa sāni bija sadragāti.

7Viņš nokrita uz zemes, jo ķermenis vairs nespēja izturēt sāpes, bet viņa prāts bija skaidrs un nesašķobījies.

8Tad kāds sardzes vīrs uzmetās viņam virsū un sāka ar kāju spārdīt viņam pa vēderu.

9Viņš izturēja visas mocības, ar nicinājumu izturējās pret varmācību un vīrišķīgi panesa to, ka tika sakropļots.

101Kor 9:24–27; Ebr 12:1Sirmgalvis gluži kā cīņu atlēts guva uzvaru pār saviem mocītājiem.

11Viņa seja bija sviedriem klāta, un viņš smagi cieta no elpas trūkuma. Arī paši mocītāji apbrīnoja viņa drosmīgo garu.

12Tad, vai nu apžēlojušies par viņa sirmumu,

13vai juzdami līdzjūtību pret viņu kā pazīstamu cilvēku, vai aiz apbrīnas par viņa izturību, daži ķēniņa ļaudis pienāca pie viņa un teica:

14“Kādēļ tu, Elāzār, tik nesaprātīgi pazudini sevi šajās drausmīgajās mocībās?

15Mēs tev noliksim priekšā kaut kādu vārītu gaļas ēdienu, un tu, izlikdamies, ka ēd cūkgaļu, tiksi glābts.”

16Bet Elāzārs, it kā šis padoms viņu mocītu vēl nežēlīgāk par spīdzināšanu, skaļi kliedza:

17“Ābrahāma dēli nav tik aplami savā prātā, ka mazdūšīgi sāks tēlot nepiedienīgā drāmā.

18Nesaprātīgi būtu, ja mēs, kas esam līdz sirmam vecumam nodzīvojuši patiesu dzīvi un esam nosargājuši viņa slavu bauslībā, tagad to visu mainītu.

19Tā mēs paši kļūsim jauniešiem par bezgodības piemēru, dodami viņiem atdarināšanas cienīgu paraugu nešķīstu ēdienu ēšanā.

20Tas ir kauns, ja, uz īsu brīdi vēl paildzinādami dzīvi, mēs šajā laikā kļūsim par visu apsmieklu savas gļēvulības dēļ

21un, nenosargājot savu dievišķo bauslību līdz nāvei, ļausim tirānam mūs nicināt par vīrišķības trūkumu.

22Tādēļ, Ābrahāma dēli, esiet gatavi drosmīgi mirt dievbijības dēļ!

23Ko vilcināties, tirāna sargi?”

24Redzēdami, ka viņš tik cildeni drosmīgi izturas pret varmācību un, neraugoties uz viņu iežēlošanos, ir tik nesatricināms, viņi pieveda to pie sārta.

25Tur tie dedzināja viņu ar briesmīgiem rīkiem, nogāza zemē un lēja smirdošu šķidrumu viņa nāsīs.

26Kad viņš tika dedzināts līdz pat kauliem un likās, ka jau zaudēs samaņu, viņš pacēla acis uz Dievu un teica:

27“Tu, Dievs, zini – lai gan man bija iespējams izglābties, es mirstu dedzināts un drausmīgi mocīts tavas bauslības dēļ.

28Esi žēlīgs pret savu tautu, un lai ir diezgan, ka mēs saņemam sodu par viņiem.

29Dari tā, lai manas asinis kļūst par šķīstīšanu viņiem un viņu dzīvības vietā ņem manējo!”

30To pateicis, svētais vīrs cildeni nomira vēl spīdzināšanas laikā, un līdz pat nāvei, kuru izraisīja spīdzināšana, viņš ar prātu spēja iestāties par bauslību.

31Tātad jāatzīst, ka dievbijīgs prāts ir kungs pār kaislībām.

32Jo, ja kaislības būtu stiprākas par prātu, tad mēs tās uzskatītu par savaldības apliecinātājām.

33Bet tagad redzams, ka prāts ir uzvarējis kaislības, tādēļ mēs, kā pienākas, tam piešķiram vadošā spēka nozīmi.

34Un ir taisnīgi, ka vadošo spēku mēs piedēvējam prātam, ja jau tas valda pat pār ārējām ciešanām. Būtu smieklīgi to neatzīt.

35Es esmu pierādījis, ka prāts ir stiprāks ne tikai par sāpēm, bet arī par baudām un nekad tām nepiekāpjas.