1 1Mak 7:8–9, 39–46 Bet, kad Dēmētrijs dzirdēja, ka Nikanors un viņa karavīri krituši karā, viņš nolēma Bakhidu un Alkimu otrreiz sūtīt uz Jūdeju un karaspēka labā spārna pulkus viņiem līdzi.
2Tie devās pa ceļu caur Gilgālu un izvietojās pie Mesalotas, kas atradās Arbelā, ieņēma to un nogalināja daudz cilvēku.
3Simt piecdesmit otrā gada pirmajā mēnesī tie nostājās pie Jeruzālemes,
4bet tad cēlās un devās uz Beroju ar divdesmit tūkstošiem kājnieku un diviem tūkstošiem jātnieku.
5Jūda bija izvietojies Belasā, un trīs tūkstoši izlases vīru bija kopā ar viņu.
6Kad tie redzēja ienaidnieka karaspēka lielumu, tie ļoti nobijās, un daudzi no karapulka bēga, un atlika ne vairāk kā astoņi simti vīru.
7Kad Jūda redzēja, ka viņa karaspēks ir izklīdis un pretinieks mācas virsū, viņa sirds pagura, jo viņš redzēja, ka viņam vairs nav atlicis laika, lai to sapulcinātu;
8un viņš itin kā pamira. Tad viņš sacīja atlikušajiem vīriem: “Celsimies un dosimies pretī mūsu ienaidniekiem, mēs taču vēl varam ar tiem cīnīties.”
91Mak 3:17Bet tie mēģināja viņu atrunāt, sacīdami: “Mēs to nevaram gan, labāk glābsim tagad savu dzīvību, bet vēlāk atgriezīsimies kopā ar saviem brāļiem un tad karosim pret viņiem, jo mūsu ir maz.”
10Tad Jūda sacīja: “Rīkoties šādi – bēgt no viņiem? Tikai ne to! Bet, ja ir pienākusi mūsu stunda, tad arī vīrišķīgi mirsim par mūsu brāļiem; nedosim iemeslu apkaunot mūsu godu.”
11Tad pretinieku karaspēks pameta nometni un nostājās viņiem pretī, jātnieki sadalījās divās daļās, un karaspēka priekšā izgāja lingotāji un loka šāvēji, un priekšgalā gāja spēcīgākie karavīri; bet Bakhids bija pie labā spārna pulka.
12Karaspēka ierinda tuvojās no divām pusēm, un abos karaspēkos pūta kara taures.
13Zeme līgojās no karapulku radītā trokšņa, un kauja turpinājās no rīta līdz vakaram.
14Kad Jūda redzēja, ka Bakhids un spēcīgākie karavīri ir karaspēka labajā pusē, viņam pievienojās drosmīgākie vīri,
15un tie satrieca labā spārna pulku un vajāja tos līdz pat Azota kalnam.
16Bet tie, kas bija karaspēka pusē, redzēja, ka labā spārna pulks ir sakauts, un viņi pagriezās, lai sekotu Jūdam un tiem, kas kopā ar viņu.
17Kauja kļuva nežēlīga, un krita daudz vīru gan vienā, gan otrā pusē;
18krita arī Jūda, bet atlikušie bēga.
191Mak 2:70; 13:25–30Tad Jonatāns un Simons paņēma sava brāļa miesas un apglabāja viņu Modeīnā viņa tēvu kapavietā,
20un apraudāja viņu. Un viss Israēls vaimanāja par viņu ar gaužām vaimanām un sēroja daudzas dienas, sacīdami:
212Sam 1:19, 27“Kā tad tā, nu kritis varenais, kas glābis Israēlu?!”
221Ķēn 11:41; 1Mak 16:23–24; Jņ 21:25Bet pārējie Jūdas darbi, cīņas un varoņdarbi, ko viņš darījis, un viņa izcilība nav aprakstīta, jo tā visa bija ļoti daudz.
Jonatāns kļūst par vadītāju un sakauj Bakhidu23Un notika pēc Jūdas nāves, ka visos Jūdejas novados bezdievīgie atkal pacēla savu galvu un saradās visādi ļaundari.
24Tanīs dienās izcēlās arī liels bads, un visa zeme atkrita un pieslējās viņiem.
25Tad Bakhids izraudzījās bezdievīgus vīrus un iecēla viņus par zemes kungiem,
26un viņi izsekoja un uzmeklēja Jūdas draugus, veda tos pie Bakhida, un viņš tiem atriebās un par tiem ņirgājās.
27Ps 74:9; Dan 12:1Israēlā izcēlās lielas bēdas, kādas vēl nebija bijušas kopš brīža, kad tiem vairs nebija dots neviens pravietis.
28Tad sapulcējās kopā visi Jūdas draugi un sacīja Jonatānam:
29“Kopš tā brīža, kad nomira tavs brālis Jūda, Israēlā vairs nav tāda vīra, kas būtu viņam līdzīgs, nav tāda, kas varētu doties pret ienaidniekiem un Bakhidu, un tiem mūsu ienaidniekiem, kas mūsu pašu tautā.
301Mak 13:8Tad nu mēs šodien esam izvēlējušies tevi, lai mums viņa vietā būtu vadonis, kas mūs vada karā.”
31Un Jonatāns tajā pašā brīdī pārņēma vadību un stājās sava brāļa Jūdas vietā.
32Kad Bakhids to uzzināja, viņš meklēja Jonatānu nogalināt,
33bet Jonatāns, viņa brālis Simons un visi, kas bija ar viņiem, dabūjuši to zināt, bēga uz Tekoas tuksnesi un uzcēla nometni pie Asfara ezera ūdeņiem.
34Bet Bakhids, saņēmis šo ziņu, sabatā kopā ar savu karaspēku pārcēlās pāri Jardānai.
351Mak 5:25Tad Jonatāns sūtīja savu brāli Johanānu, tautas vadītāju, un lūdza nabatiešus, lai tie ļautu pie viņiem noglabāt viņa lielos krājumus.
36Bet izgāja Jambres dēli, tie, kas no Mēdabas, un satvēra Johanānu un paņēma arī visu, kas tam bija, un aizgāja.
37Pēc visiem šiem notikumiem Jonatānam un Simonam, viņa brālim, paziņoja: “Jambres dēli rīko lielas kāzas un ved līgavu, kas esot kāda varena kanaāniešu augstmaņa meita, ar lielu pavadītāju pulku no Nadabatas.”
38Tad viņi atcerējās sava brāļa Johanāna asinis un devās augšup, un paslēpās kalna aizsegā.
39Viņi pacēla savas acis un skatījās, un redzi – trokšņains pūlis un daudz saiņu, un tiem pretī pilnā apbruņojumā iznāca līgavainis ar saviem draugiem un saviem brāļiem, spēlēdami timpānus un citus mūzikas instrumentus.
40Tad tie, kas bija ar Jonatānu, metās ārā no slēpņa un viņus nokāva, daudzi krita ievainoti, bet pārējie aizbēga kalnos; un tie saņēma visu viņu mantu;
41un kāzas pārvērtās par vaimanām un priecīgā muzicēšana par bēru dziesmām.
42Tā tie atrieba sava brāļa asinis un atgriezās Jardānas purvainajos apgabalos.
43Bet Bakhids to visu bija dzirdējis un sabatā atnācis ar lielu karaspēku Jardānas krastā.
44Tad Jonatāns sacīja tiem, kas bija kopā ar viņu: “Celsimies gan un cīnīsimies par savu dzīvību, jo šodien vairs nav tā, kā bija agrāk.
45Redzi, ienaidnieks ir mūsu priekšā un mums aizmugurē, bet Jardānas ūdeņi abās pusēs un purvs un brikšņi visapkārt, mums nav kur izvairīties.
46Un tagad kliedziet uz debesīm, lai tiekat paglābti no ienaidnieka rokas.”
47Sākās kauja, un Jonatāns izstiepa savu roku, lai satriektu Bakhidu, bet tas izvairījās no viņa atkāpdamies.
48Tad Jonatāns kopā ar savējiem metās Jardānas ūdeņos un pārpeldēja uz otru krastu, bet pretinieks nesekoja tiem pāri Jardānai.
49Un Bakhida pusē tai dienā krita ap tūkstoš vīru.
50Viņš atgriezās Jeruzālemē un uzcēla Jūdejā nocietinātas pilsētas: cietokšņus Jērikā, Emmausā, Bēt-Horonā, Bētelē, Timnatā, Faratonā un Teponā; tie bija ar augstiem mūriem, vārtiem un stipriem aizšaujamiem.
51Viņš izvietoja tajos karaspēku, lai tas darītu ļaunu Israēlam.
52Viņš nocietināja Bēt-Cūru un Gezeras pilsētu, un arī klints cietoksni un izvietoja visās šajās vietās karaspēku, un ierīkoja pārtikas krātuves.
53Viņš paņēma par ķīlniekiem zemes vadoņu dēlus un ieslodzīja tos klints cietoksnī Jeruzālemē.
54Ezr 5:1–2; 6:14; Hag 1; Zah 4:8–9; 6:12–13Simt piecdesmit trešā gada otrajā mēnesī Alkims pavēlēja nojaukt iekšējo sienu, kas atdalīja svētnīcas pagalmus, tā viņš gribēja nojaukt praviešu darbu, un viņi arī sāka to jaukt.
55Tajā pašā brīdī Alkimu ķēra trieka, un viņa darbi apstājās, viņš tika paralizēts, un viņa mute tika aizdarīta, un viņš vairs nevarēja izteikt ne vārda un nodot rīkojumus par savu namu.
56Un tā Alkims nomira lielās mokās.
57Kad Bakhids redzēja, ka Alkims ir miris, viņš atgriezās pie ķēniņa. Tad bija miers Jūdejas zemē divus gadus.
58Bet visi bezdievji sanāca kopā un nolēma: “Redzi, Jonatāns un tie, kas ar viņu, dzīvo mierā un drošībā, tādēļ tagad iesim un vedīsim šurp Bakhidu, lai viņš visus tos vienā naktī sagūsta.”
59Tad viņi devās pie Bakhida un paziņoja tam šo lēmumu.
60Tad viņš cēlās, lai ietu uz Jūdeju ar lielu karaspēku, un nosūtīja slepenu vēstuli saviem sabiedrotajiem Jūdejā, ka tie sagūstītu Jonatānu un tos, kas ar viņu, bet tie nespēja, jo šis nodoms nāca viņiem zināms.
61Un Jonatāns ar saviem ļaudīm sagūstīja apmēram piecdesmit tās zemes vīru, kas bija šī ļaunā nodoma ierosinātāji, un tos nogalināja.
62Tad Jonatāns un Simons un viņu ļaudis devās projām uz Bētbasu, kas atradās tuksnesī, un uzcēla no jauna, kas bija nopostīts, un to nocietināja.
63Kad Bakhids to uzzināja, viņš sapulcināja lielu karaspēku, paziņoja arī tiem, kas Jūdejā,
64un atnācis aplenca Bētbasu, karoja pret to daudzas dienas un uzbūvēja dažādas kara ierīces.
65Bet Jonatāns atstāja pilsētā savu brāli Simonu un ar kādu karaspēka daļu devās tālāk tajā zemē.
66Tur viņš kāva Odomeru un viņa brāļus un Fasirona dēlus viņu telšu apmetnē; kad viņš sāka cīņu un devās augšup ar savu karaspēku,
67arī Simons ar saviem vīriem nāca ārā no pilsētas, nodedzināja kara ierīces,
68cīnījās pret Bakhidu un satrieca viņu; tas viņam sagādāja lielas raizes, jo gan viņa nodoms, gan uzbrukums bija veltīgs.
69Viņš iedegās dusmās uz tiem bezdievīgajiem vīriem, kas viņam bija ieteikuši nākt uz šo zemi, daudzus no tiem nokāva un nolēma doties projām uz savu zemi.
70Kad Jonatāns to uzzināja, viņš nosūtīja pie tā vecajus, lai noslēgtu ar viņu mieru un lai tas atdotu viņiem gūstekņus.
71Un Bakhids tam piekrita un darīja pēc viņa vārdiem; viņš arī zvērēja, ka nekad vairs savas dzīves laikā nedarīs Jonatānam neko ļaunu.
72Tad viņš atdeva tam gūstekņus, ko iepriekš bija sagūstījis Jūdejas zemē, devās uz savu zemi un nekad vairs nenāca uz viņu robežām.
73Soģ 2:16; 1Sam 7:15–17Un zobens Israēlā rimās; bet Jonatāns apmetās uz dzīvi Mahmasā un sāka tiesāt tautu un izdeldēja visus bezdievīgos Israēlā.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
