1Ījabs atbildēja, sacīdams:
2“Cik ilgi vēl mocīsiet mani
un satrieksiet mani vārdiem?
3Jau desmit reižu mani nopeļat!
Nav jums kauna mani vajāt!
4Pat ja tiešām maldījies es,
mani maldi paliek ar mani!
5Vai patiešām pret mani lielīsieties,
manu pazemojumu pašam pārmezdami?
6Ziniet, ka Dievs man darījis pāri,
savu tīklu man uzmetis.
7Par pārestību kliedzu, bet atbildes nav,
saucu, bet nav tiesas!
8Ceļš man aizmūrēts, netikt nekur,
manās takās viņš nolicis tumsu,
9manu godību noģērbis man,
noņēmis kroni no galvas,
10no visām pusēm viņš mani grauj,
manu cerību izrauj kā koku.
11Iededzies dusmās viņš pret mani,
nolicis mani par pretinieku sev,
12kopā nāk viņa karapulki,
taisa ceļu pie manis, lenc manu telti!
13Manus brāļus no manis viņš šķir,
un mani paziņas izliekas sveši,
14prom nu tuvinieki un pazīstamie,
aizmirsuši mani
15nama ļaudis,
un manas kalpones tur mani par svešu,
kā pieklīdenis izliekos viņām.
16Saucu vergu, bet viņš neatbild,
lūgtin man jālūdzas šo!
17Mana dvaša riebj manai sievai,
derdzos pat miesīgiem brāļiem!
18Pat puišeļi nievā mani –
pieceļos, bet runā viņi!
19Nicina mani pat tuvākie draugi,
tas, kuru mīlēju, vēršas pret mani!
20Pie ādas un miesas man līp kauli,
tik smaganas mutē palikušas!
21Žēlojiet, draugi, žēlojiet mani,
jo Dieva roka skārusi mani!
22Ko vajājat mani tāpat kā Dievs?
Nav vēl jums sāta no manas miesas?
23Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi,
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti,
24ar dzelzs cirtni un svinu
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī!
25Es zinu, mans Glābējs dzīvs
un galā nostāsies pāri pīšļiem,
26kad man nebūs vairs ādas šīs –
tomēr miesā es skatīšu Dievu!
27Es viņu skatīšu pats,
manas acis redzēs, ne citas!
Nieres man tirpst!
28Jo jūs sakāt: kā vajāsim šo? –
Atrodiet ieganstu pret mani!
29Bīstieties paši zobena asmens,
jo dusmība ir soda zobens –
lai jūs zinātu, ka pastāv tiesa!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
