1Korvedim. Kunga kalps Dāvids sacīja Kungam šīs dziesmas vārdus todien, kad Kungs viņu glāba no visu naidnieku delnas un Saula rokas.
2Viņš teica:
es mīlu tevi, Kungs,
tu esi mans spēks,
3Kungs, tu mana radze,
mans cietoksnis un mans glābējs!
Mans Dievs, mana klints, uz kuras tveros,
mans vairogs un mans glābšanās rags,
un mana kalnu pils!
4Es piesaucu Kungu, kam pienākas slava, –
no saviem naidniekiem es glābts!
5Turēja mani nāves saites,
gāzās pār mani posta straumes,
6šeola saites mani apņēma,
saņēma mani nāves slazdi,
7savās bēdās es saucu Kungu,
savu Dievu es palīgā saucu.
Viņš savā pilī izdzirda manu balsi,
mans palīgā sauciens tam nāca ausīs –
8tad grīļojās un līgojās zeme,
kalnu pamati drebēja un trīsēja,
jo viņam uznāca dusmas.
9Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns no viņa mutes,
liesmu dzirkstis skrēja viņam pa priekšu!
10Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
tumšs padebess viņam zem kājām!
11Ķerubā jāšus viņš laidās,
viņš šāvās ar vēja spārniem,
12viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
jumās mākoņvāliem, melniem no ūdens,
13zibšņi tam priekšā mākoņus šķēla!
Krusa un uguns dzirkstis!
14Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
Krusa un uguns dzirkstis!
15Viņš laida bultas un šķieda tās
un zibeņus svieda un kliedēja tos.
16Kļuva redzamas ūdeņu gultnes,
vaļā atsedzās pasaules pamati –
no tavas rāšanās, Kungs, no tavu nāšu dvašas!
17Viņš sniedzās no augstumiem, ņēma mani,
izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18izglāba mani no naidnieka stipra,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20Viņš izveda mani plašumos,
izglāba – jo mīlēja mani.
21Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23visi viņa lēmumi man acu priekšā,
no viņa likumiem novērsies neesmu!
24Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25Kungs atalgoja mani pēc taisnības,
pēc manu roku šķīstības viņa acu priekšā!
26Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts,
pret viltnieku tu proti viltu!
28Nabaga ļaudis tu taču paglāb,
bet augstprāšiem liec nodurt skatienu,
29tu taču iededz manu gaismekli, Kungs!
Mans Dievs dara gaišu manu tumsu!
30Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns! –
Kunga sacītais piepildās,
vairogs viņš visiem, kas tveras pie viņa!
32Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs
un kurš klints kā vien mūsu Dievs?
33 Hab 3:19 Dievs, kurš man apjozis spēku
un darījis taisnu manu ceļu,
34kurš man devis kājas kā stirnai,
manās augstienēs darījis mani stipru!
35Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!
36Tu devi man savu glābēja vairogu,
tava labā roka mani balstīja,
un tava pazemība mani paaugstināja.
37Tu devi plašumu, kur man staigāt,
ka neļogās mani stilbi.
38Es vajāju naidniekus un panācu tos,
un negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39es satriecu tos, ka tie necēlās,
tie saļima man zem kājām.
40Pirms kaujas tu mani ar spēku apjozi,
tu nolieci dumpiniekus manā priekšā,
41tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju.
42Tie palīgu sauca, bet glābēja nebija,
un Kungu – bet viņš tiem neatsaucās!
43Es samalu tos kā putekļus vējā,
kā dubļus uz ielas tos samīdīju.
44Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani noliki ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45Kā tie padzirda, tā tūdaļ padevās –
svešinieki lišķēja man.
46Svešinieki pārbijušies
grīļojās laukā no saviem cietokšņiem.
47Dzīvs Kungs! Slavēta mana klints!
Cildināts mana glābiņa Dievs!
48Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un pakļāvis man tautas,
49kurš patvēris mani no naidniekiem!
Ak, tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50 Rm 15:9 tādēļ slavēšu tevi starp ciltīm, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!
51Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
