1Ja jau šie septiņi brāļi līdz pat savai nāvei nicināja ciešanas, tad vienprātīgi ir atzīstams, ka dievbijīgs prāts ir valdnieks pār kaislībām.
2Ja viņi kā vergi būtu padevušies ciešanām un baudījuši nešķīstu ēdienu, tad mēs teiktu, ka kaislības viņus ir uzvarējušas.
3Bet tagad, izrādās, tā nav, jo viņi pārvarēja ciešanas ar prātu, kas Dieva priekšā cildināms.
4Nevar neredzēt, ka galvenais spēks viņos bija domāšana, jo viņi pieveica gan kaislības, gan ciešanas.
5Kā gan var neatzīt, ka pareiza domāšana bija tā, kas savaldīja kaislības viņos, kuru prāts nemainījās pat uguns mocību izraisītajās sāpēs?
6Gluži kā torņi jūrā, kas, sašķaidot draudīgos viļņus, padara to mierīgu kuģiem, kas iebrauc ostā,
7tāpat šo septiņu jaunekļu taisnais prāts kā septiņi torņi bija nocietinājums dievbijības ostā un uzvarēja kaislību vētras.
8Nostājušies kopā svētā dievbijības korī, viņi viens otru uzmundrināja:
9“Brāļi, mirsim visi kā viens par bauslību! Būsim tādi paši kā tie trīs jaunekļi Asīrijā, kuri ar nicinājumu izturējās pret tādu pašu spīdzināšanu ar uguni!
10Nebūsim gļēvi, kad mums jāpierāda sava dievbijība!”
11Viens teica: “Nebaidies, brāli!” Cits: “Izturies cildeni!”
12Jes 51:1–2Vēl cits atgādināja: “Atcerieties, no kurienes jūs esat, atcerieties tēvu, kas bija pacēlis roku pret Īzaku, un to, ka dievbijības dēļ tas spēja to izturēt!”
13Ar gaišu skatienu un lielu paļāvību viņi raudzījās cits uz citu un teica: “Mēs no visas sirds sevi ziedosim Dievam, kas devis mums dzīvību, un savu ķermeni atdosim bauslības sargāšanai.
14Mt 10:28; Lk 12:4Nebaidīsimies no tā, kurš domā, ka mūs nogalina.
15Jo tam, kurš pārkāpj Dieva pavēli, priekšā stāv liela dvēseles cīņa un briesmas mūžīgās mocībās.
16Bruņosimies ar dievišķu prātu, kas ir kaislību savaldītājs.
17Ja mēs būsim tā miruši, mūs pieņems Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs un cildinās visi tēvi.”
18Ikreiz, kad kāds no brāļiem tika rauts prom, palikušie teica: “Neliec, brāli, mums kaunēties un nepievil tos brāļus, kas jau miruši!”
19Jums ir labi zināmas brāļu mīlestības jūtas, kuras dievišķā un visgudrā providence ir likusi caur tēviem nonākt pie dēliem un kas izaudzētas mātes klēpī,
20kur brāļi pavada vienādu laiku un vienādi ilgi aug un veidojas, barojas ar vienām un tām pašām asinīm, un viena un tā pati dzīvība tos iznēsā un izved gaismā.
21Kad pēc vienāda laika viņi tiek dzemdēti, viņi dzer no vieniem un tiem pašiem piena avotiem, tā kopīgi augot brāļu mīlestībā.
22Viņi aug jo spēcīgāki, tādēļ ka aug kopā un dienas vada kopā, kopīgi tiek audzināti un radināti pie Dieva bauslības.
23Ja tā tiek nostiprināta brāļu savstarpējā mīlestība, tad šie septiņi brāļi juta jo īpašu mīlestību cits pret citu,
24jo viņi bija mācīti vienā un tajā pašā bauslībā, tika radināti pie vieniem un tiem pašiem krietnuma tikumiem un kopīgi audzināti taisnīgai dzīvei; tādēļ viņi vēl jo vairāk cits citu mīlēja.
25Viena un tā pati tieksme pēc krietnuma stiprināja viņu labvēlību citam pret citu un savstarpējo vienprātību,
26tādēļ ka dievbijība, kas viņiem piemita, spēja padarīt viņu savstarpējo mīlestību jo dedzīgāku.
27Lai gan viņu daba, tuvā draudzība un raksturu krietnums arvien vairāk nostiprināja brālīgās draudzības jūtas citam pret citu, tomēr dievbijības dēļ viņi spēja ar izturību noraudzīties ikreiz, kad kāds no viņiem tika aizrauts prom, sakropļots un līdz nāvei spīdzināts.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
