1Kā sniegs vasarai, kā lietus pļaujas laikam,
tāpat nepiedien muļķim gods!
2Kā zvirbulis aizspurdz, kā bezdelīga aizlaižas,
tā aplams lāsts aizšaujas garām.
3Pātaga – zirgam, iemaukti – ēzelim
un rīkste – muļķu mugurām!
4Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības,
ka tu netopi kā viņš!
5Atbildi muļķim pēc viņa muļķības,
ka viņš nenotur sevi gudru!
6Tas cērt sev kājā, tas dzer savu postu,
kas muļķim uztic nest ziņu!
7Kleinas klibiķim kājas –
tāds ir sakāmvārds muļķa mutē!
8Kā lingu aizlingots –
muļķim rādītais gods!
9Dzelkšņains zars žūpas rokā –
sakāmvārds muļķa mutē!
10Tas Dižais, kas visu rada, –
pat muļķi viņš liek pie darba
un blandoņas nostrādina!
11 2Pēt 2:22 Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem,
tā muļķis atkārto savu muļķību.
12Paskat, vīrs, kas gudrs paša acīs –
no muļķa var vairāk cerēt nekā no šā!
13Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva,
lauvu māte staigā ielās!
14Durvis grozās savās virās
un sliņķis – savā gultā.
15Mērc sliņķis bļodā roku –
par grūtu šim celt to pie mutes.
16Sliņķis paša acīs gudrāks
par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt!
17Vai rausi aiz ausīm svešu suni?
Vai skriesi iekarsis, kur sveši plēšas?
18Kā dulns, kas sēj uguni, bultas un nāvi,
19tā tāds, kas piemuļķo otru un saka: tik pajokoju! –
20Kad malkas trūkst, apdziest uguns,
kad prom kūdītājs, aprimst ķilda.
21Ogles speltei un malka ugunij,
un kašķa meklētājs, lai nenoslāpst ķilda!
22Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi –
gludi ieslīd pašos sirds dziļumos!
23Kā sudraba vāpe uz māla poda –
tā kvēlas lūpas un ļauna sirds!
24Lūpām liekuļo naidnieks,
krūtīs tas lolo viltu,
25kaut tas saldina savu balsi,
netici tam, septiņas nelietības tam sirdī!
26Lai cik viltīgi viņš slēptu naidu,
gan viņa ļaunums nāks tautas priekšā!
27Kas bedri rok, pats tur iekrīt,
kas akmeni veļ, tam tas uzveļas.
28Melu mēle nīst to, kuram dzeļ,
un glāsmīga mute liek paklupt.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
