1Pēc ilgāka laika, trešajā gadā pār Eliju nāca Kunga vārds: “Ej, stājies Ahāba priekšā, un es došu zemei lietu.”
2Elija gāja, lai stātos Ahāba priekšā, – Samarijā bija liels bads.
3Un Ahābs sauca nama pārraugu Obadjāhu. Obadjāhu ļoti bijās Kunga,
4un, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus, Obadjāhu ņēma simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpa alās, un viņš tos apgādāja ar maizi un ūdeni.
5Ahābs sacīja Obadjāhu: “Apstaigā zemi, visus ūdens avotus un ielejas, varbūt mēs atradīsim zāli un varēsim atstāt zirgus un mūļus dzīvus un mums nebūs jānokauj lopi.”
6Viņi sadalīja zemi – Ahābs gāja pa vienu ceļu, bet Obadjāhu pa otru.
7Obadjāhu bija ceļā, un, redzi, Elija nāca tam pretī. Obadjāhu pazina viņu, krita uz sava vaiga un sacīja: “Vai tu esi mans kungs Elija?”
8Un viņš atbildēja: “Jā, esmu! Ej, saki savam kungam: redzi, Elija!”
9Bet tas sacīja: “Ko es esmu grēkojis, ka tu nodod savu kalpu Ahāba rokā, lai mani nogalina?
10Tiešām, Kungs, tavs Dievs, dzīvs! Vai palikusi kaut viena tauta vai valsts, uz kuru mans kungs nebūtu sūtījis tevi meklēt un nebūtu licis zvērēt gan valstij, gan tautai, ka tie tevi nav atraduši!
11Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija!
12Kad es no tevis aiziešu, tad Kunga Gars tevi aiznesīs nezin kur, bet es pastāstīšu Ahābam, un viņš tevi neatradīs un nokaus mani. Taču tavs kalps bīstas Kunga kopš jaunības.
13Kungs, vai tev nav stāstīts, ko esmu darījis, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus? Tad es no Kunga praviešiem simts vīrus paslēpu alā – pa piecdesmit un piecdesmit – un apgādāju tos ar maizi un ūdeni.
14Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! Vai tad mani nenokaus?”
15Bet Elija atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu, šodien es redzēšu ķēniņu!”
16Obadjāhu devās pie Ahāba un pastāstīja to viņam, un Ahābs gāja satikt Eliju.
17Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: “Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?”
18Bet viņš atbildēja: “Es neesmu tas, kas nes postu Israēlam, – tas esi tu un tava tēva nams, jo jūs atmetāt Kunga pavēles un sekojāt baāliem.
19Bet tagad pulcini man visu Israēlu Karmela kalnā, kā arī četri simti piecdesmit Baala praviešus un četri simti Ašēras praviešus, kas ēd pie Īzebeles galda.”
Kungs vai Baals20Tad Ahābs lika sasaukt visus Israēla dēlus un sapulcināja praviešus Karmela kalnā.
21Un Elija pienāca un sacīja visai tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsieties starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals – tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neko neatbildēja.
22Tad Elija sacīja tautai: “Es esmu vienīgais pravietis, kas palicis Kungam, bet Baalam ir četri simti piecdesmit praviešu.
23Lai mums dod divus vēršus – lai viņi izvēlas vienu vērsi sev, sacērt gabalos un liek uz malkas, bet uguni klāt lai neliek, bet es ņemšu otru vērsi un likšu uz malkas, un uguni klāt nelikšu.
24Jūs sauciet sava dieva vārdā, un es saukšu Kunga vārdā, un tas dievs, kurš atbildēs ar uguni, ir Dievs!” Un tauta atbildēja: “Labi!”
25Tad Elija sacīja Baala praviešiem: “Ņemiet vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, sauciet sava dieva vārdā, bet uguni klāt nelieciet!”
26Viņi ņēma vērsi, kuru viņš tiem deva, un rīkojās. Tad tie sauca Baala vārdā no rīta līdz dienas vidum: “Baal, atbildi mums!” – bet nebija ne balss, ne atbildes, un tie lēkāja ap uzcelto altāri.
27Dienas vidū Elija sāka tos izsmiet, sacīdams: “Sauciet stiprāk, viņš taču ir dievs – varbūt viņš nogrimis domās vai atvieglo vēderu, vai ir ceļā, varbūt viņš guļ, tad lai mostas!”
28Un tie sauca stiprā balsī un dūra sev, kā tiem parasts, ar nažiem un šķēpiem, līdz tecēja asinis.
29Tā pagāja dienas vidus, un viņi pravietoja, līdz tuvojās upura stunda, bet nebija ne balss, ne atbildes, nedz kāds tos uzklausīja.
30Tad Elija sacīja tautai: “Nāciet pie manis,” – un visa tauta nāca pie viņa. Viņš no jauna sakrāva Kunga altāri, kas bija sagāzts.
311Moz 32:28; 35:10Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc cilšu skaita, kas bija Jēkabam – par viņu Kungs bija teicis: Israēls būs tavs vārds.
32No akmeņiem viņš Kunga vārdā uzcēla altāri un visapkārt altārim izraka grāvi, kurā ietilptu divi mēri graudu.
33Viņš sakrāva malku un sacirta vērsi, lika to uz malkas
34un sacīja: “Piepildiet četras krūkas ar ūdeni un izlejiet pār sadedzināmo upuri un malku!” Tad viņš sacīja: “Vēlreiz!” – un tie lēja otru reizi, un viņš tiem sacīja: “Trešo reizi!” Un tie lēja trešo reizi.
35Ūdens tecēja visapkārt altārim, un grāvis pildījās ar ūdeni.
36Kad pienāca upura stunda, pravietis Elija tuvojās altārim un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs! Lai šodien top zināms, ka tu esi Dievs Israēlam, ka es esmu tavs kalps un ka visu šo es esmu darījis, kā tu teici!
37Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un tu esi iemantojis viņu sirdis!”
38Tad Kunga uguns krita un aprija sadedzināmo upuri, malku un akmeņus kopā ar pīšļiem un izlaizīja ūdeni, kas bija grāvī.
39Visa tauta to redzēja, krita uz sava vaiga un sauca: “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!”
40Un Elija tiem sacīja: “Grābiet Baala praviešus, lai neaizbēg neviens!” Viņi sagrāba tos, un Elija tos noveda Kīšonas gravā un tur nokāva.
Lietus41Tad Elija sacīja Ahābam: “Ej, ēd un dzer – lietus jau šalc.”
42Jk 5:18Un Ahābs gāja ēst un dzert, bet Elija uzkāpa Karmela kalna virsotnē, nometās zemē un piespieda vaigu saviem ceļiem.
43Un viņš sacīja savam puisim: “Pakāpies jel un skaties uz jūras pusi.” Tas gāja, paraudzījās un sacīja: “Nav nekā!” Un tā septiņas reizes.
44Septītajā reizē tas sacīja: “Redzi, no jūras ceļas mazs mākonītis kā cilvēka plauksta!” Tad viņš sacīja: “Kāp un saki Ahābam, lai jūdz un brauc lejā, ka lietus viņu neaptur.”
45Tikmēr debess apmācās melniem mākoņiem, un bija vējš un liels lietus. Ahābs brauca un nonāca Jizreēlā.
46Un Kunga roka bija ar Eliju. Viņš apjozās un skrēja pa priekšu Ahābam, līdz tas nonāca Jizreēlā.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
