1 Esdras (Greek) 4 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals

1Tad runāja otrais, kas bija minējis ķēniņa varu.

2“Ak, vīri, vai gan nav vareni cilvēki, kas valda pār zemi un jūru, un visu, kas tajā?

3Bet ķēniņš ir visvarenākais un pārākais pār cilvēkiem un valda pār tiem, un visā, ko viņš ļaudīm liek, viņi tam pakļaujas.

4Ja viņš liek tiem sākt karu pret citiem, tie karo; ja viņš sūta tos pretī ienaidniekam, tie iet un pārvar kalnus, mūrus un torņus.

5Viņi nogalina un tiek nogalināti, tomēr nenodod ķēniņa vārdu; uzvaras gadījumā tie visu guvumu nes ķēniņam un arī visu pārējo.

6Tāpat arī tie, kas nav karaspēkā un nekaro, tie apstrādā zemi un iesēj sēklu, bet ražu atdod ķēniņam; cits citu mudīdami, tie nes meslus ķēniņam.

7Tā ķēniņš ir viens vienīgais: ja teicis nogalināt, ļaudis nogalina, ja teicis atlaist – atlaiž,

8teicis sist – novico, teicis nopostīt – noposta, teicis celt no jauna – ceļ,

9teicis izcirst – izcērt, teicis iestādīt – iestāda.

10Un visi tā ļaudis un spēki viņu paklausa.

11Turklāt ķēniņš dzīro, ēd un dzer, un guļ, bet citi aprūpē viņu un sarga, neviens nedrīkst to pamest un darīt savas lietas, visi viņu paklausa.

12Ak, vīri, kā gan ķēniņš nav visvarenākais, ja viņam tā pakļaujas?” Un runātājs apklusa.

13Trešais, kas bija teicis par sievietēm un patiesību – tas bija Zerubābels –, iesāka tā:

14“Vīri, vai gan nav varens ķēniņš un daudzi cilvēki, un vai vīns nav spēcīgs? Bet kurš gan valda pār tiem un ir pavēlnieks? Vai tās nav sievietes?

15Sievietes ir dzemdējušas ķēniņu un visus ļaudis, kas valda pār jūru un zemi.

16No sievietēm tie dzimuši, viņas izaudzinājušas to vīnogulāju stādītājus, no kuriem top vīns.

17Un viņas darina cilvēkiem drānas un rotas, un vīri nevar iztikt bez sievām.

18Sadabūjuši zeltu un sudrabu, jebkuru skaistu lietu, vīri, kad ierauga sejā un skatā daiļu sievieti,

19visu to pamet un pievēršas tai, un vaļā mutēm tajā noraugās, un visi viņu augstāk tur par zeltu, sudrabu un jebkuru skaistu lietu.

201Moz 2:24Cilvēks pamet savu tēvu, kas viņu audzinājis, savu zemi un piesaistās savai sievai,

21ar sievu viņš aizlaiž dvēseli un neatminas ne tēvu, ne māti, ne dzimto zemi.

22Un tādēļ jums jāzina, ka sievas pār jums valda.

23Un cilvēks tver savu zobenu un dodas ceļu ceļos laupīt un zagt, un jūrā braukt, un upēs kuģot;

24un lauvam viņš uzglūn, un pa tumsu klaiņo, un nozagto vai nolaupīto nes mīļotajai.

25Tā savu sievu vīrs mīl vairāk nekā savu tēvu un māti.

26Un daudzi zaudējuši prātu sievu dēļ un par vergiem pārtapuši viņu dēļ,

27daudzi gājuši bojā, satriekti un kļūdījušies sievu dēļ.

28Vai nu jūs man neticat? Vai gan dižs savā varā nav ķēniņš? Vai gan visas zemes nebīstas to aizskart?

29Esmu vērojis arī Apami, slavenā Bartaka meitu, ķēniņa mīļāko, kā viņa sēž pie ķēniņa labās rokas

30un noņem no ķēniņa galvas diadēmu, un liek to sev galvā, un iesit ķēniņam ar kreiso roku.

31Bet ķēniņš tik, muti pavēris, viņā noraugās; ja tā uzsmaida viņam, viņš smaida, ja tā sadusmojas uz viņu, viņš piemīlinās tai, lai samierinātu.

32Ak, vīri, kā gan visvarenākās nav sievietes, ja viņas tā rīkojas?”

33Un tad ķēniņš un augstmaņi saskatījās.

34Bet trešais jauneklis sāka runāt par patiesību: “Vīri, vai gan sievietes nav visspēcīgas? Zeme ir plaša, un augstas ir debesis, ātra savā ceļā saule, kad griežas debesu lokā, atkal atgriežoties savā vietā dienas gājumā.

35Vai gan visvarens nav tas, kurš to rada? Un patiesība ir diža un varenāka par visu.

36Visa zeme piesauc patiesību, un debesis to slavina, un visi darbi trīc un dreb, un nekas viņā nav nepatiess.

37Netaisns ir vīns, netaisns ir ķēniņš, netaisnas sievietes, visi cilvēku dēli netaisni, viņu darbi netaisni un viss pārējais.

38Viņos nav patiesības, un tie iet bojā savā nepatiesumā.

39Un nav iespējams tvert patiesību pēc skata vai atšķirības, bet tā rada taisnīgumu no visa netaisnā un nekrietnā.

40Un tajā ir spēks un ķēnišķums, un vara, un diženums laiku laikos. Slavēts ir patiesības Dievs.”

41Un viņš apklusa. Un visi klātesošie tad sauca un daudzināja dižo patiesību un tās visspēcību.

42Tad ķēniņš viņam teica: “Prasi, ko vēlies, vairāk par minēto, un es došu tev par to, ka izrādījies visgudrākais; tu sēdēsi man līdzās un tapsi saukts par tuvinieku.”

43Tad viņš atbildēja ķēniņam: “Atceries solījumu, kuru devi dienā, kad saņēmi savu ķēniņa varu, – atjaunot Jeruzālemi,

44atdot visas Jeruzālemē sagrābtās mantas, kuras izveda Kīrs, solījies nopostīt Bābeli un aizvest tās uz turieni.

45Un tu devi solījumu uzcelt templi, ko nodedzināja jūdi, kad kaldieši izpostīja Jūdeju.

46Un te nu ir tas, ko es tev prasu, kungs ķēniņ, un ko lūdzu, un tas ir tavs diženums. Man vajag, lai tu īsteno savu solījumu, kuru savām lūpām apsolīji debesu Valdniekam.”

47Tad ķēniņš Dārijs piecēlies noskūpstīja viņu un uzrakstīja viņam vēstules, ko iedot visiem pārvaldniekiem un vietvalžiem, karavadoņiem un satrapiem, lai tie ielaiž viņu un visus, kas dosies viņam līdzi celt Jeruzālemi.

48Tāpat visiem vietvalžiem Lejassīrijā un Foinīkijā, kā arī Libānā ķēniņš uzrakstīja vēstules, lai tie aizved no Libānas uz Jeruzālemi ciedru kokmateriālus un lai kopīgi atjauno pilsētu.

49Un viņš uzrakstīja par brīvību visiem jūdiem, kuri devās no ķēniņvalsts uz Jūdeju, lai neviens amatvīrs, satraps vai vietvaldis, vai pārvaldnieks netuvotos viņu durvīm,

50un visa zeme, kas tiem pieder, lai ir brīva no nodevām, lai idūmejieši atstāj jūdu ciemus, kurus pārvalda,

51un lai tempļa celtniecībai top piešķirti divdesmit talanti gadā līdz pat tā pabeigšanai

52un altāra vajadzībām pilnai sadedzināšanai ik dienas pie septiņpadsmit noliktajiem klāt vēl desmit talantus ik gadus,

53arī visiem, kuri ierodas no Bābeles, brīvi celt pilsētu, gan pašiem, gan viņu bērniem un visiem klātpienākušajiem priesteriem.

54Viņš rakstīja arī par uzturēšanu un kalpotāju drānām, kurās kalpo.

55Viņš uzrakstīja arī, ka levītiem jādod uzturēšana līdz dienai, kad taps gatavs templis Jeruzālemē,

56arī visiem pilsētas sargiem, viņš rakstīja, jādod daļa un pārtika.

57Viņš nosūtīja atpakaļ visus priekšmetus, kurus Kīrs izveda no Bābeles, un visu, ko bija licis darīt Kīrs, arī viņš lika darīt un nosūtīt uz Jeruzālemi.

58Un, kad jauneklis izgāja laukā, pacēlis seju pret debesīm uz Jeruzālemes pusi, viņš slavēja debesu Valdnieku ar vārdiem:

59“Tava ir uzvara un tava gudrība, tava ir godība un es – tavs kalps.

60Esi slavēts, tu, kas devi man gudrību, es pateicos tev, tēvu Dievs.”

61Un viņš ņēma vēstules un gāja uz Bābeli un izstāstīja visu saviem brāļiem.

62Un viņi slavēja savu tēvu Dievu, ka viņš tiem devis iespēju un ļāvis

63doties un celt Jeruzālemi un templi, kuram dots viņa vārds, un viņi vadīja līksmībā un mūzikā septiņas dienas.