1Kad Dāvids ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, amālēkieši bija sirojuši dienvidzemē un Ciklagā, nopostījuši Ciklagu un nodedzinājuši to ar uguni.
2Viņi aizveda gūstā sievas, kas tur bija, un visus no maza līdz lielam, bet nevienu nenogalināja. Viņi aizgāja savu ceļu un aizveda tos visus sev līdzi.
3Dāvids ar saviem vīriem ienāca pilsētā, un, redzi, tā bija nodedzināta ar uguni un viņu sievas, dēli un meitas aizvestas gūstā!
4Dāvids un viņa ļaudis sāka vaimanāt un raudāja, kamēr vairs nebija spēka paraudāt.
5 strauta, kur daļa no viņiem palika.
10Dāvids ar četriem simtiem vīru turpināja vajāšanu, bet divi simti vīru, kas bija pārāk novārguši, lai šķērsotu Besoras strautu, palika tur.
11Viņi uz lauka uzgāja kādu ēģiptieti un atgādāja to pie Dāvida. Viņi tam deva ēst, un tas ēda, un viņi to padzirdīja ar ūdeni.
12Viņi iedeva tam gabalu vīģu plāceņa un divus rozīņu plāceņus. Viņš ēda un atguvās, jo neko nebija ne ēdis, ne dzēris trīs dienas un trīs naktis.
13Tad Dāvids viņam jautāja: “Kas tu esi un no kurienes?” Puisis atbildēja: “Es esmu ēģiptietis, kāda amālēkieša vergs. Kad pirms trim dienām es saslimu, mans kungs mani pameta.
14Mēs sirojām krētiešu dienvidzemē un tajā, kas Jūdā, un Kāleba dienvidzemē, un mēs ar uguni nodedzinājām Ciklagu.”
15Dāvids viņam prasīja: “Vai tu mani aizvedīsi pie šīs bandas?” Viņš teica: “Zvēri man pie dieviem, ka tu mani nenonāvēsi un neatdosi manam kungam, un es tevi aizvedīšu pie šīs bandas.”
16Viņš tos noveda lejā, un, redzi, tie bija izklīduši kur kurais – ēda, dzēra un līksmojās par milzīgo laupījumu, ko tie bija guvuši filistiešu un Jūdas zemē.
17Dāvids tos kāva no krēslas līdz nākamās dienas vakaram, un neviens no tiem neizbēga kā vien četri simti jaunekļu, kas aizbēga jāšus uz kamieļiem.
18Dāvids atguva visu, ko amālēkieši bija paņēmuši, Dāvids atdabūja arī abas savas sievas.
19Neviena netrūka – ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, ne arī kas no laupījuma un visa, ko tie viņiem bija paņēmuši. To visu Dāvids atdeva ļaudīm atpakaļ.
20Sev Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un viņi dzina tos pa priekšu viņa ganāmpulkam, saukdami: “Šis ir Dāvida laupījums!”
21Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kas bija pārāk novārguši, lai sekotu viņam, un kurus tie bija atstājuši pie Besoras strauta. Viņi iznāca pretī Dāvidam un viņa pulkam. Dāvids pienāca pie viņiem un sveicināja ar mieru.
22Bet visi ļaunie un nelietīgie starp tiem, kas bija gājuši kopā ar Dāvidu, runāja: “Mēs ar viņiem nedalīsimies laupījumā, ko esam atguvuši, tāpēc ka šie nenāca kopā ar mums, – atdosim tikai katram viņa sievu un bērnus, lai ņem un staigā!”
23Bet Dāvids teica: “Tā nedariet, mani brāļi, ar to, ko Kungs mums devis! Viņš mūs ir pasargājis un nodevis mūsu rokās to bandu, kas bija pret mums nākusi.
24Kā lai paklausa jūsu vārdiem?! Tiem, kas palikuši pie mantām, pienākas tāda pati daļa kā tiem, kas gājuši karā. Lai visi dalās!”
25Tā tas ir aizvien kopš tās dienas – viņš to padarīja par likumu un tiesu Israēlā līdz pat šai dienai.
26Dāvids atgriezās Ciklagā un no laupījuma nosūtīja daļu Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: “Te jums svētības dāvana no laupījuma, kas atņemts Kunga ienaidniekiem.”
27Nosūtīja tiem, kas Bētelē, tiem, kas Raāmot-Negebā, tiem, kas Jatīrā,
28tiem, kas Aroērā, tiem, kas Sifmotā, tiem, kas Eštmo,
29tiem, kas Rāhālā, tiem, kas jerahmeēliešu pilsētās, tiem, kas kēniešu pilsētās,
30tiem, kas Hormā, tiem, kas Bor-Āšānā, tiem, kas Atāhā,
31tiem, kas Hebronā un visur, kur Dāvids un viņa vīri bija staigājuši.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
