1Israēla vīri bija zvērējuši Micpā: “Neviens no mums nedos savu meitu benjāminietim par sievu!”
2Tauta sanāca Bētelē, sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un jo skaļi un rūgti raudāja,
3sacīdami: “Kungs, Israēla Dievs, kāpēc tā ir noticis Israēlam, ka šodien ir zudusi viena no Israēla ciltīm!?”
4Nākamajā rītā agri tauta cēla tur altāri un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus.
5Israēla dēli sacīja: “Kurš nav atnācis visu Israēla cilšu sapulcē pie Kunga?” – jo tie bija saistīti ar smagu zvērestu, ka tam, kurš nebūs atnācis pie Kunga Micpā, mirtin jāmirst!
6Israēla dēliem bija žēl savu brāļu benjāminiešu. Tie sacīja: “Šodien viens zars no Israēla ir nocirsts.
7Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie dabūtu sievas, jo mēs taču esam zvērējuši pie Kunga nedot viņiem sievas no savām meitām?”
8Un tie runāja: “Vai ir kāda no Israēla ciltīm, kas nav nākusi pie Kunga uz Micpu?” Un, redzi, neviens no Jābēš-Gileādas nebija atnācis uz sapulci nometnē.
9Ļaudis tika pārskaitīti, un tiešām tur nebija neviena no Jābēš-Gileādas.
10Tad viņi aizsūtīja turp divpadsmit tūkstošus vīru lielu pulku no stipriniekiem un pavēlēja tiem: “Ejiet un ar zobena asmeni izkaujiet visus, kas mīt Jābēš-Gileādā, arī sievas un bērnus!
11Dariet tā – ikvienu vīru un sievu, kas ar vīru gulējusi, iznīciniet!”
12Un starp Jābēš-Gileādas iedzīvotājiem tie atrada četrsimt jaunavas, kas nebija ar vīru gulējušas. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo, kas Kanaāna zemē.
13Tad visa sapulce sūtīja vēsti Benjāmina dēliem, kas bija uz Rimmonas klints, un pasludināja tiem mieru.
14Tad benjāminieši atgriezās, un tie deva viņiem tās sievas, kas bija atstātas dzīvas no Jābēšas sievām, bet tiem to nepietika.
15Un tautai bija žēl Benjāmina, jo Kungs bija izrāvis robu Israēla ciltīs.
16Tad sapulces vecajie sacīja: “Ko lai darām ar tiem, kas palikuši bez sievām, jo benjāminiešu sievas ir iznīcinātas?!”
17Viņi teica: “Izbēgušajiem benjāminiešiem ir jādabū mantojums, lai cilts netiktu izdzēsta no Israēla.
18Bet mēs nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla dēli ir zvērējuši: nolādēts, kas dod sievu benjāminietim!”
19Tad viņi teica: “Redzi, gadu no gada Kungam ir svētki Šīlo, kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kas iet augšup no Bēteles uz Šehemu, uz dienvidiem no Lebonas.”
20Un viņi lika Benjāmina dēliem: “Ejiet un noslēpieties vīnadārzos!
21Kad jūs redzēsiet – lūk, Šīlo meitas nāk laukā, lai grieztos dejā, tad iznāciet no vīnadārziem, saķeriet sev katrs pa sievai no Šīlo meitām un dodieties uz Benjāmina zemi!
22Ja viņu tēvi vai brāļi nāks mums sūdzēties, mēs tiem teiksim: ļaujiet mums būt žēlīgiem pret viņiem, jo mēs neesam ieguvuši vīriem sievas karā, nedz jūs esat viņiem tās devuši, ka jūs būtu vainīgi.”
23Benjāmina dēli tā arī darīja – ņēma sievas pēc sava skaita no dejotājām, kuras tie nolaupīja, un tad atgriezās savā īpašumā, atjaunoja pilsētas un tur apmetās.
24Bet Israēla dēli tolaik devās prom no turienes katrs uz savu cilti un dzimtu – ikviens devās uz savu īpašumu.
25Soģ 17:6Tolaik Israēlā nebija ķēniņa un katrs darīja, kā tam šķita pareizi.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
