1Jehorāms, Ahāba dēls, Samarijā sāka valdīt pār Israēlu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta astoņpadsmitajā valdīšanas gadā un valdīja divpadsmit gadus.
2Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, taču ne tik ļoti kā viņa tēvs un māte. Viņš aizvāca Baala elku stabu, kuru bija darinājis viņa tēvs.
3Taču viņš pieķērās Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar ko tas bija licis grēkot Israēlam, un neatstājās no tiem.
Karš ar Moābu4Moābas ķēniņš Mēša bija aitkopis un sūtīja nodevās Israēla ķēniņam simts tūkstošus jēru un simts tūkstošus aunu vilnu.
5Kad Ahābs nomira, Moābas ķēniņš sacēlās pret Israēla ķēniņu.
6Tajā pašā dienā ķēniņš Jehorāms iznāca no Samarijas un sapulcināja visu Israēlu.
7Viņš devās ceļā un sūtīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam ziņu: “Moābas ķēniņš ir sacēlies pret mani. Vai tu nāksi kopā ar mani karot pret Moābu?” Tas atbildēja: “Es nākšu – man būs kā tev, manai tautai kā tavējai, maniem zirgiem kā tavējiem!”
8Tad viņš vaicāja: “Pa kuru ceļu mēs dosimies?” Tas atbildēja: “Pa Edomas tuksneša ceļu.”
9Tā Israēla ķēniņš, Jūdas ķēniņš un Edomas ķēniņš gāja, un, kad tie bija ceļā jau septiņas dienas, tiem aptrūkās ūdens – gan nometnei, gan lopiem, kas tiem bija līdzi.
10Un Israēla ķēniņš sacīja: “Ak vai! Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai nodotu Moāba rokā!”
11Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav kāds Kunga pravietis, lai mēs varētu iztaujāt Kungu?” Kāds Israēla ķēniņa kalps atbildēja: “Šeit ir Elīša, Šāfāta dēls, kurš lēja ūdeni uz Elijas rokām.”
12Jehošāfāts sacīja: “Kunga vārds ir ar viņu!” Un Israēla ķēniņš, Jehošāfāts un Edomas ķēniņš devās pie viņa.
13Elīša sacīja Israēla ķēniņam: “Kas man ar tevi? Ej pie sava tēva un mātes praviešiem!” Bet Israēla ķēniņš sacīja: “Nē! Kungs taču nav aicinājis šos trīs ķēniņus, lai nodotu Moāba rokā!”
14Elīša sacīja: “Dzīvs Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu! Ja šeit nebūtu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta, kuru es cienu, es uz tevi nedz skatītos, nedz tevi pamanītu!
15Un tagad atvediet man koklētāju!” Koklētājam koklējot, pār Elīšu bija Kunga roka,
16un viņš sacīja: “Tā saka Kungs: rociet šajā ielejā grāvi pie grāvja,
17jo tā saka Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju, ne lietu, bet šī ieleja piepildīsies ar ūdeni, un dzersiet jūs un jūsu vērši un lopi!
18Bet tas Kungam vēl ir nieks, jo viņš nodos moābiešus jūsu rokā!
19Jūs satrieksiet visas nocietinātās pilsētas un visas bagātās pilsētas, jūs nocirtīsiet visus labākos kokus, jūs aizbērsiet visus ūdens avotus un sabojāsiet ar akmeņiem visus labos zemes gabalus!”
20Pienāca rīts, tuvojās upura stunda, un, redzi, ūdens nāca no Edomas puses, un zeme piepildījās ar ūdeni!
21Kad moābieši dzirdēja, ka ķēniņi nāk ar tiem karot, tie sasauca visus, kas vien spēja jozties karam, un arī visus citus un nostājās uz robežām.
22Tie cēlās agri no rīta, un pār ūdeņiem spīdēja lecoša saule. Moābieši redzēja priekšā ūdeni, sarkanu kā asinis.
23Un tie sacīja: “Tās ir asinis! Ķēniņi ir cirtušies zobeniem un viens otru apkāvuši! Nu, Moāb, pie laupījuma!”
24Kad tie tuvojās Israēla nometnei, israēlieši cēlās, kāva moābiešus, un tie bēga. Viņi metās moābiešiem pakaļ un kāva tos.
25Tie nopostīja pilsētas, un katrā labākā zemes gabalā ikviens iemeta pa akmenim, ka tie bija akmeņu pilni, visus ūdens avotus viņi aizbēra un nocirta visus labos kokus. Palika tikai Kīr-Haresetas akmens mūri. Lingotāji tos aplenca un apmētāja.
26Kad Moābas ķēniņš redzēja, ka cīņa kļuvusi par grūtu, viņš ņēma līdzi septiņus simtus vīru ar zobeniem, lai izlauztos pie Edomas ķēniņa, bet nespēja.
27Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāvalda pēc viņa, un upurēja to uz mūra kā sadedzināmo upuri. Israēlu pārņēma lielas dusmas, viņi atstājās no tiem un atgriezās savā zemē.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
