1Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
2Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!”
3Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!”
4Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka.
5Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
6Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību!
7Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu!
8Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!”
9Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm.
Dāvids atgriežas Jeruzālemē10Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ.
11Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!”
12Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni.
13Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ?
14Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!”
15Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!”
162Sam 16:5–13Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai.
Šimī tiek apžēlots17Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam.
18Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam.
19Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai.
20Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds,
21jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.”
22Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?”
23Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!”
242Sam 9:1–13; 16:1–4Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja.
Tikšanās ar Mefībošetu25Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca.
26Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?”
27Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs!
28Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk!
29Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?”
30Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.”
312Sam 17:27–29Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!”
Barzilajs32Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai.
33Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs.
34Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.”
35Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi?
36Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam?
37Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina?
38Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.”
39Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!”
40Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās.
41Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu.
42Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?”
43Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?”
44Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
