1Pēc tam notika tā: jizreēlietim Nābotam bija vīnadārzs Jizreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahāba pilij.
2Un Ahābs teica Nābotam: “Atdod man savu vīnadārzu, man tur būs sakņu dārzs, jo tas ir tieši blakus manam namam, bet es tev tā vietā došu labāku vīnadārzu, un, ja gribi, es tev došu tā vērtību sudrabā!”
3Nābots sacīja Ahābam: “Lai Kungs pasargā! Es lai tev atdotu sava tēva mantojumu!?”
4Ahābs ienāca savā namā drūms un saīdzis, jo jizreēlietis Nābots bija teicis: “Es tev neatdošu tēva mantojumu!” Viņš apgūlās gultā, aizgriezās uz otru pusi un neēda.
5Tad ienāca viņa sieva Īzebele un jautāja: “Kādēļ tev ir sadrūmis gars un tu neēd?”
6Viņš tai teica: “Tādēļ, ka es runāju ar jizreēlieti Nābotu un teicu: pārdod man savu vīnadārzu par sudrabu vai, ja tu gribi, es tev došu citu vīnadārzu vietā! Bet viņš atbildēja: es tev neatdošu savu vīnadārzu!”
7Viņa sieva Īzebele sacīja: “Ak tad tā tu tagad valdi pār Israēlu?! Celies, ēd, lai sirdij top labi! Es tev dabūšu jizreēlieša Nābota vīnadārzu!”
8Tad viņa rakstīja vēstules Ahāba vārdā, aizzīmogoja ar viņa zīmogu un izsūtīja tās vecajiem un dižciltīgajiem pilsētā, kurā dzīvoja Nābots.
9Vēstulēs viņa rakstīja: “Izsludiniet gavēni, sēdiniet Nābotu tautas priekšā
10un nosēdiniet tam pretī divus neliešus, lai tie liecina pret viņu, sacīdami: tu esi zaimojis Dievu un ķēniņu! Pēc tam izvediet to ārā un nomētājiet akmeņiem, ka tas mirst!”
11Pilsētas vīri, vecajie un dižciltīgie, kas dzīvoja tajā pilsētā, darīja, kā Īzebele bija rakstījusi vēstulē.
12Tie izsludināja gavēni un nosēdināja Nābotu tautas priekšā.
13Tad nāca divi nelieši, nosēdās tam pretī un nepatiesi liecināja tautai pret Nābotu, sacīdami: “Nābots ir zaimojis Dievu un ķēniņu!” Viņi to izveda ārpus pilsētas, nomētāja akmeņiem, un tas mira.
14Tad viņi sūtīja pie Īzebeles un sacīja: “Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris.”
15Kad Īzebele dzirdēja, ka Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris, viņa sacīja Ahābam: “Celies un ņem sev jizreēlieša Nābota vīnadārzu, kuru viņš atteicās tev pārdot par sudrabu, jo Nābots nav dzīvs, bet miris!”
16Kad Ahābs dzirdēja, ka Nābots ir miris, viņš cēlās un devās uz jizreēlieša Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev.
Elija pasludina Dieva spriedumu17Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju:
18“Celies, ej un satiecies ar Israēla ķēniņu Ahābu, kurš ir Samarijā, redzi, viņš ir devies uz Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev.
19Saki viņam: tā saka Kungs: vai tu nokāvi, lai ņemtu sev? Saki viņam: tā saka Kungs: tajā vietā, kur suņi laka Nābota asinis, suņi laks arī tavas asinis!”
20Ahābs teica Elijam: “Ak, tad mans ienaidnieks ir mani atradis?!” Tas atbildēja: “Es tevi atradu, jo tu esi pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns!
21Redzi, ļaunums nāks pār tevi, un es izdedzināšu tavus pēcnācējus un iznīdēšu tos, kas pret mūri mīž, – gan saistīto, gan brīvo Israēlā!
22Es darīšu tavam namam tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam par to, ka tu esi apkaitinājis mani un licis grēkot Israēlam.
232Ķēn 9:36Arī par Īzebeli Kungs saka: suņi ēdīs Īzebeli Jizreēlas cietoksnī!
24Kas Ahābam mirs pilsētā, to rīs suņi, un, kas mirs uz lauka, to knābās debesu putni!”
25Neviens cits nav bijis kā Ahābs, kas būtu tā pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns, uz to viņu mudināja sieva Īzebele.
26Viņš darīja ļoti pretīgi, sekodams elkiem un visam, ko darīja amonieši, kurus Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot.
27Kad Ahābs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa drēbes, uzvilka maisa drānas uz savas miesas, gavēja, gulēja maisā un staigāja lēnīgs.
28Tad Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju:
29“Vai tu redzi, ka Ahābs ir pazemojies manā priekšā? Tādēļ ka viņš ir zemojies, es nelikšu nākt ļaunumam viņa dienās, bet likšu, lai ļaunums pār viņa namu nāk viņa dēla dienās!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
