1Reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: “Jēkabs ir sagrābies visu, kas bija mūsu tēvam, un no tā, kas bija mūsu tēvam, viņš ir ieguvis savu bagātību!”
2Jēkabs uzlūkoja Lābana vaigu, un, redzi, tas vairs nebija tāds kā vakar un aizvakar.
3Un Kungs teica Jēkabam: “Atgriezies sava tēva zemē, vietā, kur tu esi dzimis, un es būšu ar tevi!”
4Un Jēkabs lika, lai pasauc Rāhēli un Leu uz lauku, kur bija viņa avis.
5Un viņš tām teica: “Es redzu, ka jūsu tēva prāts vairs nav pret mani tāds kā vakar un aizvakar! Bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani!
6Un jūs zināt, ka es esmu kalpojis jūsu tēvam ar visu savu spēku.
7Bet jūsu tēvs pievīla mani un vai desmitām reižu ir mainījis manu algu, bet Dievs viņam nav ļāvis darīt man ļaunu!
8Kad viņš teica: lāsainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja lāsainos, bet, kad viņš teica: strīpainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja strīpainos!
9Dievs atņēma ganāmpulku jūsu tēvam un atdeva man!
10Kad avis pārojās, es raudzījos un redzēju sapni, un, redzi, visi teķi, kas apleca avis, – strīpaini, lāsaini un raibi!
11Un Dieva eņģelis sapnī man teica: “Jēkab!” Un es teicu: “Es te!”
12Un viņš teica: “Paraugies jel un skaties – visi teķi, kas aplec avis, ir strīpaini, lāsaini un raibi, – jo es redzēju visu, ko Lābans tev dara!
13 – nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu būtu mani palaidis tukšā! Dievs redzēja manas ciešanas un manus pūliņus, un vakar Dievs izsprieda taisni!”
Lābans un Jēkabs slēdz derību43Un Lābans atbildēja Jēkabam: “Tās meitas ir manas meitas, un tie dēli ir mani dēli, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, – ir mans! Bet ko es šodien varu darīt savām meitām vai viņu dēliem, ko tās dzemdējušas?!
44Bet nu nāc, noslēgsim derību, es un tu! Tā lai ir par liecību starp mani un tevi!”
45Un Jēkabs ņēma akmeni un uzslēja to par piemiņas stabu.
46Jēkabs teica saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus!” Un viņi ņēma akmeņus un sabēra kaudzē, un viņi ēda tur uz tās kaudzes.
47Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahadūta, bet Jēkabs to nosauca par Galēdu.
48Un Lābans teica: “Šī kaudze šodien ir liecība man un tev!” – tādēļ to nosauca vārdā Galēda
49un Micpa, jo viņš teica: “Kungs uzmanīs mani un tevi, kad būsim tālu viens no otra, –
50ja tu apspiedīsi manas meitas un ja tu ņemsi vēl kādu sievu bez manām meitām, redzi – ne cilvēks, bet Dievs ir liecinieks starp mani un tevi!”
51Un Lābans teica Jēkabam: “Redzi, šī kaudze un, redzi, tas piemiņas stabs, ko es noliku starp mani un tevi!
52Lieciniece ir šī kaudze, un liecinieks ir šis piemiņas stabs, ka es neiešu pie tevis tālāk par šo kaudzi un ka tu neiesi pie manis ar ļaunu tālāk par šo kaudzi un piemiņas stabu!
53Ābrahāma Dievs un Nāhora Dievs lai tiesā starp mums un viņu tēvu Dievs!” Un Jēkabs zvērēja pie sava tēva Īzaka Briesmām!
54Jēkabs upurēja kalnā kaujamo upuri un sasauca savus brāļus, lai ēstu maizi, un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
