1Kad tas nu bija pabeigts, tad virsnieki nāca pie manis un sacīja: Israēla ļaudis un priesteri un Levīti nav atšķīrušies no zemes ļaudīm pēc viņu negantībām, no Kanaāniešiem, Hetiešiem, Fereziešiem, Jebusiešiem, Amoniešiem, Moabiešiem, Ēģiptiešiem un Amoriešiem.
2Jo no viņu meitām tie ņēmuši sev un saviem dēliem, un ir sajaukuši svēto dzimumu ar tās zemes ļaudīm, un virsnieku un valdnieku roka ir pirmā bijusi šinī pārkāpšanā.
3Kad nu šo lietu dzirdēju, tad es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un izplēsu matus no savas galvas un savas bārdas, un apsēdos skumīgs.
4Un pie manis sapulcējās visi, kas aizvesto ļaužu pārkāpšanas dēļ no Israēla Dieva vārdiem drebēja, un es sēdēju skumīgs līdz vakara upurim.
5Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās un saplēsu savas drēbes un savu mēteli, un metos ceļos un izplētu savas rokas Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.
6Un es sacīju: mans Dievs, es kaunos un bīstos, savu vaigu pacelt Tavā priekšā, mans Dievs, jo mūsu noziegumi vairojušies pār mūsu galvu, un mūsu vaina ir liela līdz debesīm. Viņa svētā vietā, ka mūsu Dievs mūsu acis apskaidrotu un mums dotu drusku atspirgties mūsu verdzībā.
9Jo mēs esam vergi; tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet uz mums griezis Persiešu ķēniņu žēlastību, ka tie mums drusku dotu atspirgties, ka varam uzcelt mūsu Dieva namu un uztaisīt viņa postītas vietas, un ka mums dotu vienu mūri iekš Jūda un Jeruzālemes.
10Un nu, ko lai mēs par to sakām, ak mūsu Dievs! - Jo mēs esam atkāpušies no Taviem baušļiem,
11Ko Tu esi pavēlējis caur Saviem kalpiem, praviešiem, sacīdams: tā zeme, kurp jūs ejat to iemantot, ir nešķīsta zeme caur zemes ļaužu nešķīstību, caur viņu negantību, ar ko tie to piepildījuši no viena gala līdz otram caur savu nešķīstību.
12Tad nu jums nebūs dot savas meitas viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem, nedz mūžam meklēt viņu mieru, vai labumu, lai jūs topat stipri un varat ēst tās zemes labumu un saviem bērniem atstāt par mantību mūžīgi.
13Un pēc visa tā, kas mums uznācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ, Tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi (pelnījuši) un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds šis ir.
14Vai tad mums nu atkal bija jānogriežas, lauzt Tavus baušļus un iedoties rados ar šādas negantības ļaudīm? Vai Tu pret mums neapskaitīsies līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma nedz izglābta?
15Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, tā kā tas šodien ir; redzi, mēs esam Tava vaiga priekšā savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar Tavā priekšā pastāvēt.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
